Genocīds sākās tieši pirms 70 gadiem. Toreiz tepat, no «Tukums II» stacijas, lopu vagonos mūsu vecvecāki, radi, draugi tika vardarbīgi aizvesti.

Domāts – uz neatgriešanos, nekad. Dievs tomēr ir, jo tā nenotika un daudzi atgriezās. Tomēr ne visi. Šodien represēto piemiņas vietā pie dzelzceļa stacijas «Tukums II» atkal pulcējās ļaudis, arī tā laika bērni. Viņu bērnība un dažiem arī jaunība svešumā pagāja. Viņu vidū arī bijusī variebniece Vilma Ozola ar meitu Gitu, mazmeitu Lauru un mazmazmeitu Paulu. Vilmas kundzes un viņas piederīgo vārdi plāksnēs uzrakstīti. Pati kundze jūtas itin sprauna. Teic, ka viņa vēl labāk nekā dažs labs šeit Latvijā mūžu nodzīvojusi. To Sibīrijas rūdījums veicinājis.
Piemiņas pasākumā piedalījās ap simts ļaužu. Dziedāja kultūras nama sieviešu vokālais ansamblis Brigitas Saliņas vadībā. Runāja kultūras nama darbiniece Vita Multiņa. Klātesošos uzrunāja arī domes priekšsēdētāja vietnieks Indulis Zariņš. Pusstundas laikā piemiņas brīdis bija galā. Ļaudis devās uz autobusu, mašīnām un brauca atpakaļ uz pilsētu, uz mājām – savā Latvijā.