Iepriekšējā reizē ielūkojāmies Tukuma Svētās Trīsvienības evaņģēliski luteriskās baznīcas vēsturē, bet nu pienācis laiks uzzināt, par baznīcas darbu mūsdienās.. Piesardzības dēļ ar mācītāju Mārci Zeifertu sazinājāmies attālināti un sarunas sākumā apjautājāmies par draudzi – kas un kā tajā notiek. – Ziņas par draudzes locekļu skaitu no pagājušā gada vēl nav apkopotas, bet es domāju, ka tas neko daudz nav mainījies – reģistros tie ir nepilni 600 draudzes locekļu, tajā skaitā arī nepilngadīgie bērni un jaunieši, stāstīja mācītājs.

Dievkalpojumi gan klātienē, gan attālināti

Dievkalpojumi ir neatņemama baznīcas dzīves sastāvdaļa, tādēļ interesējāmies, kā tas notiek šobrīd – pandēmijas laikā, kad ir tik daudz ierobežojumu. Mācītājs pastāstīja: “Mums šobrīd notiek “hibrīddievkalojumi” (jā, ir pat ieviesies tāds slengs). Tas nozīmē, ka tie notiek gan klātienē, gan arī tiek raidīti tiešsaistē. Atbilstoši visiem noteikumiem, klātienē var pulcēties, mūsu gadījumā, līdz 35 cilvēkiem. Ieteikums no Tieslietu ministrijas, kuras paspārnē darbojas Reliģisko lietu padome, ir izziņot, ka dievkalpojumi notiek ierastajā laikā. Tad nu katrs zina, kāds tas ir bijis līdz šim. Cilvēki nāk, un patiesībā mūsu baznīcas interjers ir ļoti piemērots, lai te nodrošinātu nepieciešamo distanci – starp katru sēdvietu aptuveni trīs metru attālums un vairāk. Mēs esam arī sekojuši līdzi, lai cilvēki nesēdētu tieši viens aiz otra un neskatītos pakausī. Esam vienojušies arī šajā laikā, ka nedziedam dziesmas, lai tādā veidā neveicinātu nelabvēlīgās izpausmes. Vakarēdiens ir, bet tas ir pasākums ar ļoti stingriem noteikumiem. Mēs to dodam no vienreizējiem biķerīšiem. Tad katrs pa vienam pienāk klāt pie altāra, tiek izsniegta dievmaizīte un vienreizēji lietojams vakarēdiena biķerītis – tā, ka nekāds tiešs kontakts nenotiek! Protams, visi baznīcas darbinieki, kas tiek iesaistīti darbā, lieto maskas. Masku lietoju arī es. It kā varētu to nedarīt, ja vien attālums ar telpā esošajiem nav mazāk par 5 metriem, bet es uzskatu, ka mums nepieciešama maksimālā piesardzība. Jo es apzinos risku – ja pie mums notiek kāds infekcijas uzplaiksnījums, tad tas skar visu draudzes dzīvi. Uzskatām, ka tā jau ir liela dāvana, ka vispār varam pulcēties klātienē. Es ļoti labi atceros, kā bija tos divus mēnešus pavasarī, kad tas nebija iespējams. Tas bija ļoti grūti… Un lai cilvēkiem, kas nevar vai arī veselības dēļ baidās nākt uz dievnamu, būtu iespēja piedalīties dievkalpojumā, raidām arī tiešraides Facebook draudzes kontā. Tur  var redzēt arī visus iepriekšējos ierakstus. Un ir cilvēki, kas šo iespēju izmanto un mūs skatās attālināti, jo daudzi tomēr izvairās no kontakta un viņi jūtas pateicīgi, ka ir šāda iespēja… Arī vecākā gadagājuma cilvēki ir pielāgojušies šai situācijai un apguvuši daudz ko jaunu saistībā ar jaunajām tehnoloģijām. saprotams, ka digitālā plaisa sabiedrībā pastāv, un visiem nav iespējas šos dievkalpojumus vērot tiešraidē”

Par kāzām, bērēm un kristībām

Jautājām par kristībām, iesvētībām un laulībām. Mācītājs stāsta, ka, atskatoties uz pagājušo gadu, to esot stipri mazāk nekā citus gadus. Bet pagājušā gada pavasarī pirmais iesvētību kurss noslēdzies attālināti un maijā jau notikušas iesvētības, kurās iesvētīti vairāk nekā desmit cilvēki. Protams, bijušas arī pāris kristības – tajā brīdī, kad tas bijis atļauts, un vien četras laulības. M. Zeiferts: “Dažas laulības notika arī ārpus baznīcas, bet arī tas bija brīdī, kad bija atļauts pulcēties, lai arī ierobežotā skaitā. Bet šobrīd ir tā, ka ierobežojumi ir diezgan stingri – kristības it kā varētu notikt, bet līdz desmit cilvēkiem un visiem jābūt maskās. Līdz ar to draudzes locekļi pagaidām šo iespēju neizmanto un gaida, kad iestāsies labāki laiki un šos skaistos svētkus varēs svinēt brīvi.

Jau septembrī atkal uzsākās jaunas iesvētes mācības «Zoom» platformā – attālināti. Šobrīd šajā grupā ir vairāk nekā desmit cilvēku, un viņiem notiek mācības ar regularitāti – vienu reizi mēnesī (trīs stundas), nākamās mācības paredzēts uzsākt maijā.”

Vaicāts par reliģisko pakalpjumu samaksu un ziedojumiem, mācītājs atzina, ka tas ir ļoti aktuāls jautājums, turklāt ņemot vērā, ka katrā baznīcā par šo pakalpojumu tiek atlīdzināts citādi: “ Mums jau vairākus gadus nav konkrētu izcenojumu. Bet mēs aicinām cilvēkus gan par kristībām, gan laulībām padomāt pašiem – cik viņi tajā brīdī, pēc savām iespējām, var ziedot baznīcai. Ļoti nozīmīgs ir draudzes ikgadējais ziedojums, ko aicinām veikt šajā laikā  ikvienam draudzes cilvēkam. Bēru gadījumā gan ir savādāk. Ja cilvēks tiek izvadīts no baznīcas, tad par telpu izmantošanu noteikta atsevišķa samaksa. Cena ir diferencēta – atkarībā no cilvēku skaista, tie var būt līdz 70 EUR. Bet šobrīd tāpat cilvēkus no baznīcas izvadīt nevar. Un jāsaka, ka arī agrāk bēres baznīcā notika, šeit tika izvadīti lielākoties mācītāji. Tomēr jebkurš kristīts – baznīcai piederīgs cilvēks var izvēlēties iespēju tikt izvadītam no baznīcas. Un pēdējos gados tas paliek arvien aktuālāk, jo cilvēki ir sapratuši, ka izjūtas, izvadot aizgājēju no baznīcas, ir pavisam savādākas nekā, izvadot no apbedīšanas zāles.

Šobrīd gan situācija ir pavisam citāda, pats arī bēres vadu tikai ārā, kapličā nemaz neeju. Dažreiz ir tā, ka daba cilvēkus vairāk uzrunā nekā tumšā izvadīšanas zāle…”

Darbi, kas uzsākti, turpinās…

Vaicāts par šodienas darbiem, M. Zeiferts atzina, ka ir lietas, kas notiek regulāri: ”Piemēram, katru nedēļu mums ir maza grupa cilvēku, kas uzkopj baznīcu. Tas ir svarīgi, lai baznīca vienmēr būtu kārtībā. Tas viss ir pakārtots jaunajiem drošības apstākļiem. Kā jau minēju turpinās arī iesvētes mācības, kur ir zināms process, ar zināmu intensitāti. Un tā ir komunikācija! Tāpat tiekamies draudzes padomes attālinātās sēdēs, kurās pārrunājam visus aktuālos jautājumus – gan garīgos, gan arī saimnieciskos. Tāpat jau divpadsmito gadu turpinās zupas virtuves darbība, kuras ietvaros mēs otrdienās un ceturtdienās trūkumcietējiem un mazturīgajiem pilsētas iedzīvotājiem izsniedzam ēdienu. Tas ir ļoti nopietns kalpošanas projekts, kur sadarbībā ar SIA «Dekšņi» un «Lestenes maiznīcu» izdalām gan zupu, gan maizi. Mums ir diakonija darbinieki, kas to dara, protams, arī ievērojot visus noteikumus – zupu lejot vienreizlietojamos traukos. Agrāk cilvēki nesa savus traukus, nu mēs esam papildus iepirkuši vēl traukus un maisiņā tos padodam pa durvju spraugu.

Vēl kā kalpošanu uzskatām to, ka dodam telpas un ar to varam atbalstīt anonīmos alkoholiķus, kuriem ir regulāras tikšanās ceturtdienās draudzes namā. Pagaidām sapulces, noteikto ierobežojumu dēļ, klātienē nenotiek.  Arī Svētdienas skola mums notiek, bet attālināti – mēs ierakstām «Dievs ienāk rotaļā» (tulkojums no Godly Play) nodarbības un pēc tam nosūtam kā saiti bērnu vecākiem. Tas ir veids, kā ar figūrām tiek izstāstīti reliģiskie stāsti. Lai to realizētu, mums nācās arī diezgan daudz ieguldīt, jo vienas nodarbības izveide maksa no 30 līdz pat 100 EUR. Šos ieguldījumus Svētdienas skolā uzskatām par ļoti nozīmīgiem un to turpināsim.”

Baznīcas tehniskie darbi

M. Zeirferts: ”Šobrīd mums Nacionālajai kultūras pārvaldei ir jāiesniedz atskaite vēl par notikušajiem darbiem, kuru laikā projekta trešajā kārtā paspējām uzlikt arī notekcaurules. Bet gada beigās tika izstrādāta tāme arī baznīcas un torņa jumta rekonstrukcijai. Naudas, kas nepieciešams tā nomaiņai, ir lielas, bet mēs mēģināsim startēt dažādos fondos un skatīsimies, kā tas viss varētu notikt – vai šajā gadā notiks reāli darbi, to vēl nezinām. Šobrīd ir iezīmēta sadarbība arī par  K. Fīrekera Gāti, kas varētu tapt sadarbībā ar Tukuma domes atbalstu. Tas ir tāds projekts, kuram atbalstu un novērtējumu, Ziemassvētku laikā, varēja just arī no sabiedrības puses. Tā rezultātā baznīcas pagalms varētu būt atvērts un cilvēkiem būtu iespēja baznīcu ieraudzīt pilnībā no citas puses – vieta kļūtu caurstaigājama, tā nebūtu kā slēgta zona. Doma ir pagarināt “Gaismas ceļu” gan uz kultūras nama pusi, gan uz Brīvības laukuma pusi – abas daļas varētu būt nobruģētas un labiekārtotas ar bruģa skvēru un atpūtas soliņiem. Ja šogad projektu apstiprinātu, tad nākamā gadā varbūt varētu jau tapt. cerēsim, ka šis projekts gūs atbalstu.

Jāsaka, ka ir lietas, kas ir aktivizētas arī caur šo apstāšanos (pandēmijas iespaidā). Ir padarīti lieli darbi arī pagājušā gadā, kas lielā mērā bija iespējami tikai pandēmijas dēļ. Piemēram, tā bija arheoloģiskā izpēte, jo baznīca bez tās par būvniecību nevarētu domāt. Iesniedzot projektu Nacionālajā kultūras mantojumu pārvadē, saņēmām maksimālo atbalstu – 20 000 EUR, bet ar to tomēr bija par maz, lai pēc rakšanas darbiem sakārtotu pagalmu, tādēļ līdzfinansējumu sniedza arī pašvaldība. Ja domā par baznīcas krāsošanu, tad  ļoti svarīgs darbs bija notekūdeņu cinkoto cauruļu nomaiņa – lai pamati sāktu žūt un ēka sāktu atdzīvoties un sienas varētu tam sagatavot. Par visu paveikto ir milzīgs gandarījums, jo tas viss ieliek tādu pamatīgu “pēdu”, lai mēs varētu atsperties un turpināt nepieciešamos darbus.”

Par  ticību

Nobeigumā mācītājam vaicājam par ticību – vai, pandēmijas nobiedēti, cilvēki nav no tās novērsušies. M. Zeiferts: ”Tas, ko es redzēju vasarā, tajā brīdī, kad ierobežojumi bija stipri mīkstināti un nosacīti ārkārtas situācija bija beigusies, bija tas, ka cilvēki pamazām sāk atgriezties. Ļoti labs apmeklējums bija jau septembrī… Bet tad atkal viss tika slēgts… Taču mēs zinām, ka tie cilvēki, kas nāca, tie arī atgriezīsies. Šobrīd gan mēs to neveicinām, lai pasargātu viens otru, tomēr zinām, ka cilvēks bez ticības nevar, tā vienmēr būs – neskatoties uz to, vai varēs nākt uz baznīcu klātienē, vai sazināties attālināti.”