Lai uzzinātu, kāda situācija lauksaimniecībā ir Zantes pagastā, jautājām pagasta lauku attīstības speciālistes Agitas Dišleres. Viņasprāt, satraucoši, ka samazinās govju ganāmpulku skaits, sevišķi tajās saimniecībās, kur tas bijis mazskaitlīgs. No 46 gada sākumā reģistrētiem ganāmpulkiem nu palikuši vien 15.

Nauda nepieciešama arī laukos

Pēc Valsts Lauksaimniecības datu centra statistikas Zantes pagastā 2005. gada 1. janvārī bija 195 govis, 2008. gada janvārī 166, bet pašlaik – 149. Vienas vasaras laikā kopējais govju skaits sarucis par 17. Govs laukos cilvēkiem palīdzēja izdzīvot gan padomju laikos, gan arī līdz šim tā bija iespēja, kā ģimenes tika pie naudas, lai nopirktu maizi, cukuru, bērniem skolas burtnīcas. Nu šīs iespējas aizvien sarūk. Apmēram pirms gada ar savu negodprātīgo rīcību mazsaimniecības paputināja SIA «Ozols». Tagad vēl atlikušie piena ražotāji jūtas diezgan neomulīgi, jo bez jau ierastajām piena kvalitātes kontrolēm, kurām neapšaubāmi ir jābūt, notiekot dažādas papildu pārbaudes, kas ražotājus uztrauc, jo viņi domā, ka pārstrādātājs meklē kārtējos ieganstus, lai atteiktos iepirkt pienu.

Pārstrādātājs atsakās no piena

«Jaunmiezāju» pagalms sakopts, jasmīni, ceriņi, rožu krūms nometis savas lapas, gaida, kad visu pārsegs pūkaina sniega villaine. Vēl vasarā divas govis bija arī «Jaunmiezāju» saimniecei Valijai Smilgai. Pienu iepirka Jaunpils pienotava. Katru dekādi saimniecība nopelnīja apmēram Ls 30 līdz 40. Pienu iepirkuši augstākajā šķirā, reti, kad bijusi 1. šķira. Tā kā par kvalitāti pretenziju nevarētu būt. Tomēr vasarā pienu no šīs saimniecības vairs neiepērk, jo neesot izdevīgs tik mazs piena daudzums. Valijai, tā sakot, ir priekšpensijas vecums, un darbu atrast grūti. Zantē kur strādāt nav, līdz Saldum – 23 km, izbraukāt nevar, jo nav jau sabiedriskās satiksmes. Arī līdz Zantes centram mērojami vairāk nekā 10 kilometri. Savas automašīnas nav. Ģimenē izaudzinātas divas meitas, viena no viņām arī ir bezdarbniece, bet otra ar savu ģimeni dzīvo Jelgavā. Vīrs Ilmārs ir invalīds un saņem pensiju nedaudz virs Ls 100. Par šiem līdzekļiem viņam ir jānopērk zāles, taču invaliditātes pensija ģimenei ir vienīgais ienākums. Attālumi ir pietiekami lieli, lai izaudzēto paši nevarētu aizvest uz tirgu kādam pārdot. Saimniece domā, ka varētu mēģināt audzēt aitas, iesākums arī tā kā būtu, taču uzreiz pie lielāka ganāmpulka nav tik viegli tikt. Pašu iztikšanai no vienas govs pienu slauc, pašiem ir savi putni, arī dārzā izaug gan kartupeļi, gan dārzeņi. Runājot par naudu – tā vajadzīga arī tāpēc, lai uzturētu govi: barība jāgādā, nepieciešama spēkbarība, arī veterinārie pakalpojumi nav par velti.

«Jaunmiezāju» saimnieki ne par ko nesūdzas, taču nākotne vismaz tuvākajos gados diemžēl nesolās būt neko rožaina.

Turpat līdzās zālēs ieaugusi bijusī kolhoza lielferma «Miezāji» – tukša un pamesta pie fermas uzceltā daudzdzīvokļu māja uz lielceļu raugās ar saviem aklajiem logiem…

Pašiem sava paradīze

Tālāk mūsu ceļš ved uz priekšu, uz «Kazukalniem». Šeit manāma rosība, jaunbūves. Kā vēlāk noskaidrojām, tad šo māju un zemes mantinieki, tagadējie saimnieki – Kāļu ģimene – te strādā vairākās paaudzēs. Viņi nodarbojas ar mežkopību, mežizstrādi un pelna naudu vēl citos darbos pilsētā. Nopelnīto iegulda laukos. Šeit 15 hektāros ierīkoti zivju dīķi. Ceļš uz mājām apstādīts un apaudzis kupliem kadiķiem. Uzcelta jauna dzīvojamā māja. Tālāk garām «Kazukalnam» ceļš ved uz «Dzirmaļiem», kur arī tiek būvētas jaunas mājas. Kā pastāstīja saimnieks Jānis Kālis, tad šeit bijušas mājas viņa vecākajam brālim, kas kara laikā nopostītas. Tagad māja tiek būvēta Jāņa jaunākajam dēlam, arī Jānim. Celtniecību «Kazukalna» saimnieks esot apguvis kopš bērna kājas, tāpēc tagad visus darbus veic paši. Tā iznāk lētāk, arī kvalitatīvāk. Talkā atnācis arī Jāņa («Dzirmaļu» saimnieka) brālēns Aigars.

Jānis 30 gadus nostrādājis bijušajā Lauktehnikā. Tad nākušas lielās pārmaiņas. Darbs lielajā uzņēmumā beidzies, tā sadalījusies daudzās un dažādās firmās. Bet pašam bijis jāsāk saimniekot vecāku īpašumos. Sākumā jau, tāpat kā visi, iegādājušies govis, slaukuši pienu, taču drīz vien sapratuši, ka šādā saimniekošanā ir vairāk jāiegulda, nekā paši var nopelnīt. Tā lopkopība šeit beigusi pastāvēt. Jautāts par zivju dīķiem, vai tie nes kādu peļņu, Jānis stāsta, ka ūdens tajos uzkrājas galvenokārt no nokrišņiem, tāpēc nolaist dīķi, lai veiktu nozveju, nav iespējams. Dīķi vairāk domāti, lai veidotu ainavu, būtu pašiem kur pamakšķerēt. Tas, ka Jānim tā ir sirdslieta, redzams uzreiz, viņš ne bez lepnuma saka, ka ūdenskrātuves atjaunošanā, kopā ņemot, esot vismaz pāris lepni auto ieguldīti. Domājot par atmaksāšanos, jautājām, vai saimnieki nedomā šeit uzcelt viesu māju, turklāt tam taču varētu dabūt Eiropas Savienības atbalstu? Jānis atbild, ka viņš jau gan labi zinot, cik varot nopelnīt ar viesu namu un, ka viņa draugiem, paziņām tādi esot. To viesu jau neesot tik daudz, lai ieguldījumi atmaksātos. Un kur tad vēl birokrātija ar visiem dokumentiem! Šeit ģimene iecerējusi dzīvot skaistā, sakoptā vidē. Kā nekā pašiem arī kupls radu pulciņš, kuriem aizvien būs kur apmesties, atpūsties no pilsētas kņadas, jo šajā vietā rudeņos un pavasaros dzērves esot skaļākas par «Kazkalnu» iedzīvotājiem, stirnu un briežu bariņi redzami vai ik dienas, dažkārt arī meža cūkas…

Gribētos teikt, ka cilvēki šeit būvē paši savu paradīzi. Par lauksaimniecību Jānis izsakās visai skeptiski: ja ir mazāk zemes par 50 hektāriem, ir jābūt vismaz kādām 10 līdz 15 govīm, tad var runāt par kaut kādu ražošanu. Ja mazāk, tad zemniekam nenoturēties. Un vispār jau visā pasaulē esot tā, ka zemnieks esot tas, uz kura ļoti smagā darba rēķina visi dzīvojot zaļi, bet pats lauku un lopu kopējs saņemot vismazāk. Jānis ir apmierināts, ka visu, ko radījis šeit, paveicis savām rokām, saviem spēkiem un līdzekļiem – par visu domājis, cēlis un kopis pats. Ne valstij, ne Eiropas savienībai nekādu pabalstu vai atbalstu nav prasījis, ar visu pats vien ticis galā. Darba Jānim nekad netrūkst: jāpalīdz dēlam, jāpieskata dīķi, jākopj mājas, sēta, pagalms un jaunaudzes. Kaimiņi gan sakot, ko Jānis plēšoties, tak jau pats vairs izaudzētos kokus nezāģēšot, taču Jānis atbild, ka, ja tā skatās, tad jau neko nav vērts darīt. Arī labi kopta jaunaudze dod gandarījumu savam kopējam.

"Esam nobijušies"

Jau labu laiku mēļo par to, ka dāņi gatavojas Zantes pagasta «Krūtaiņos» būvēt vērienīgu cūkkopības kompleksu. Šo ziņu daudzi uzņem ar dalītām jūtām. No vienas puses – no centra attālajā pagastā būs viena ražotne, kurai būs vajadzīgas darba rokas, būs moderna ražotne, kas nesīs nodokļus pagastam. Turklāt mēs visi veikalos gribam iegādāties lētu cūkgaļu. No otras puses – vai gan maz dzirdēts par to, cik viegli ārzemnieki Latvijā pārkāpj dabas aizsardzības noteikumus, ko savās mājās, savā valstī neuzdrīkstētos. Turklāt nav jau zināms, cik bīstams dabai, centieniem attīstīt tūrismu šāds komplekss ir pagasta teritorijā. Lai noskaidrotu, kā virzās kompleksa celtniecības jautājumi, vērsāmies pie Zantes pagasta padomes priekšsēdētājas Silvijas Bruces, kura pastāstīja, ka pašvaldība daudz strādājusi, lai apzinātu, kādas reālas briesmas komplekss var nodarīt. Daudz jautājumu šajā sakarībā ir uzdots ekspertam dabas aizsardzības jautājumos Indulim Emsim, pašvaldības darbinieki ir braukuši izlūkot, kā līdzīgs uzņēmums – SIA «Starteris» komplekss – strādā Talsu rajona Ģibuļu pagastā. Tāpat arī ir veikts ietekmes uz vidi novērtējums. Zantes pagastā par vērienīgās ražotnes ienākšanu ir uztraukušies arī jau darbojošos bioloģisko saimniecību īpašnieki. Izpētot Gotlandes pieredzi, konstatēts, ka kompleksa tiešā tuvumā ir jādzīvo kādam no kompleksa vadošajiem darbiniekiem, lai panāktu, ka videi tiek nodrošinātas atbilstošas kvalitātes prasības. Kompleksā vietējiem zanteniekiem tiek solītas 30 darba vietas, taču jārēķinās, ka šeit vajadzēs speciālistus, jo komplekss ir liels, tajā ir daudz mehanizācijas. Jaunajā ražotnē iecerēts turēt 1560 sivēnmātes, 657 nobarojamās cūkas, 7360 sivēnus. Gadā kompleksā saražos līdz 40000 sivēnus.

Pašlaik visa izpēte ir notikusi, visi Ministru kabineta noteikumi ir izpildīti, nav pamata atteikt. Pati pagasta padomes priekšsēdētāja atzina, ka iespējamā  kompleksa celtniecība tomēr nedaudz biedē. Protams, nākošais svarīgākais solis šajā lietā būs deputātu lēmums. Ja deputāti nobalsos pret, tad ir iespējami divi ceļi: vai nu kompleksa cēlāji atkāpjas vai arī sūdz pagasta padomes lēmumu tiesā, ka celtniecība ir nelikumīgi liegta.