Par ko tad šoreiz stāsts? Par stārķiem. Sen senos laikos stārķi bija pliki un nabagi – jāteic, bez spalvām. Pareizāk sakot, spalvas bija, taču sprogainas kā itāļu tenoriem. Tātad stārķi bija klāti piķa melniem, sprogainiem matiņiem, kas ziemas laikā (un ziemas senajos laikos bija bargas) izauga trīstik gari – stārķi vienādiņ atgādināja pinkainus dzijas kamolus. Bet vasarās mati atkāpās – vispirms no knābja (ziemā arī knābis aizmatojās) un tad no citām ķermeņa daļām, tā ka putns palika pavisam kails ar strupiem rugājiem vietās, kur saule neiespīdēja. Bet kailums pat putniem ir lāgiem traucējoša lieta; teiksim, iet stārķis gar grāvi, bet tur vardes. Vardēm redze vāja, un tālab tās smejas trakas palikdamas – kur tik plakana vista redzēta!! Ī hā kvāāā!! Līdzīgi irgojās visa dzīvnieku pasaule, tālab stārķi spēja tik sarkt (sarka jau tikai knābis) un dieba no smējējiem prom, ko nagi nes. Tā mazpamazām vasarās vairs nebija neviena stārķa bez nosarkuša knābja; mazpamazām stārķi kļuva ne vien par veikliem skrējējiem, bet arī kaulaino roķeļu vicinātājiem. Padusēs jau spalvu vairāk, tālab kāds gan brīnums – dažiem veiksminiekiem izdevās pacelties gaisā; un, ko brīnīties, ja viņu piemēram cītīgi sekoja pārējie… Bet, jo vairāk stārķi lidoja, jo taisnākas nostiepās viņu spalvas, jo luknākas un garākas tās (spalvas) auga. Tālab notikās tā, ka tik dēļ kauna pūkainie radījumi – stārķu senči – pamazām ieguva tādu izskatu, kādā šodien tos pazīstam. Zināms, ka pēdējais bezspalvainais stārķis redzēts III gadu simtā pirms mūsu ēras – to redzējis ganu zēns Edvīns līvu senču zemē, kurš uzvaicājis, vai stārkam nav auksti. Plikais sācis diebt ar viegliem palēcieniem un tā arī aizdiebis. Nākamajā dienā atkārtojies tas pats, un tas pats diendienā atkārtojies līdz pat rudenim, kad stārķim beidzot izdevies pacelties gaisā. Plivinoties virs rudzu vārpām, stārķis vaicājis ganu zēnam, vai tas viņu redz.
– Redzu, – atbildējis Edvīns.
Stārķis paslēpies rudzos (aiz kauna), taču pēc nedēļas jau lidojis virs krūmiem un uzvaroši saucis, vai zēns viņu redz. – Redzu, – atbildējis Edvīns un stārķis aiz kauna paslēpies krūmos; vēl pēc nedēļas stārķis jau slēpies mežā, bet pēc mēneša ganu zēns to vairs nav redzējis – tikai dzirdējis klabināšanu mākoņos. Šis stāsts ir lasāms Indriķa hronikas Atskaņu nodaļā, un tā ir tīra, balta patiesība.