Ļoti interesanta dzīve tā bija

Pēc mācībām Lapmežciema pamatskolā un Engures septiņgadīgajā skolā, 1948. gada septembrī kā viens no 39 skolēniem nākošais dzejnieks uzsāka mācības  Tukuma 1. vidusskolas (tagad E. Birznieka-Upīša Tukuma 1. pamatskolas) 8.c zēnu klasē. “Tā bija liela uzdrīkstēšanās, kuru 1948. gada septembrī, pēc septiņgadīgās skolas beigšanas atļāvāmies mēs, četri no zvejniekciema. Rūdis gan neizturēja ilgāk par pirmo ziemu. Bet mēs trīs – Ziediņš, Lielais un es – nolauzām visus četrus.” Tā par skolas gaitu uzsākšanu Tukumā vēlāk rakstījis viens no ragaciemniekiem, I. Ziedoņa klases biedrs Visvaldis Zelmars Cīcis. Bet lūk, ko par tā laika vidusskolēna dzīvi mūsu pilsētā saka pats dzejnieks: “Vidusskolā Tukumā man vienmēr bija jāstrādā, citādi nebija ko ēst, tētiņš bija prom, par skolu un internātu jāmaksā. [..] Vienmēr kaut kas notika. Ļoti interesanta dzīve tā bija. Mēs, laucinieki, tie dullie, kopā turējāmies. Eksāmenu laikā plikām kājām no rītiem gājām uz Tukuma tirgu pēc puķēm. Kurpes bija jātaupa, bet puķēm naudiņu nežēlojām. Gribējās kaut ko skaistu skolotājām sagādāt. Tas bija kaut kas pasakains – agrs rīts un puķu rindas tirgū, un mēs tik pērkam, pušķiem, klēpjiem vien. Kārtīgie pilsētas puikas tādu romantiku nesaprata, viņiem bija puķes pašu dārzos. Mēs arī uz kori nekad negājām, bet ballītēs paši aizgūtnēm dziedājām. Tai laikā jau visas dziesmas nevarēja dziedāt un spēlēt. Saksofonu arī nedrīkstēja. Valsis drīkstēja būt, fokstrots nedrīkstēja būt. Mūsu puikām bija labs ķēriens uz tautasdziesmām. Skolotājas arī bija jaunas, viņām arī gribējās padziedāt. Vecās jau neielaidās. Bija jau arī politiskie zēni, kuri visu atstāstīja. Tad mēs viņus mēģinājām izvilkt ārā un kaut kur iespundēt, atejā, piemēram, lai var spēlēt, ko grib. Lai var ar jaunajām skolotājām padziedāt.

Mēs pavisam citādi kopā turējāmies. Pilsētas puikas jau dzīvoja šodienā. Tādi stipri puikas sabiedriskās sajūtās. Gudri puikas. Ko nozīmē pilsētnieks, to es Tukumā sapratu. Man bija citādi, man sēdēja iekšā tas radzinieks, kas skrēja, pa krūmiem slapstīdamies, kaunēdamies.[..]”

Bet neskatoties uz trūkumu un smagu krāvēja darbu no mācībām brīvos brīžos, tieši izglītošanās un dzīvošana Tukuma 1. vidusskolas internātā jeb pašu jauniešu dēvētajā “Hunnijā” viņam sniedza tos aizraujošākos un neaizmirstamākos dzīves mirkļus, kas arī palika viņa atmiņā līdz mūža beigām. Tolaik par Tukumu iegūtā pasakaini neizzūdoša skaistuma sajūta bija vienmēr līdzās dzejniekam, lai kur arī viņš atradās, lai kur arī viņš devās.

Ziedoņa stiprā trīssavienība       

1983. Ziedoņa piedzīvotais jaunības laiks kļuva par to īpašo pievilkšanas spēku, kas nepārtraukti viņu dažādos dzīves posmos aicināja atgriezties Tukumā… Tā 1983. gada 24. aprīlī Tukuma rajona kultūras namā notika neatkārtojams un neaizmirstams Imanta Ziedoņa 50 gadu jubilejas autorvakars, kurā pulcējās dzejnieka cienītāji, draugi un skolotāji, lai emocionālā gaisotnē izteiktu apsveikumus mīļotam novadniekam. Uz sveicēju vēlējumiem I. Ziedonis sacīja atbildes runu – atzīšanos, atbildot uz paša uzdoto jautājumu: “Kas man ir Tukums?” Tukuma muzeja krājuma esošajā I. Ziedoņa runas manuskripta sākumā lasāma tāda kā atzīšanās par to, ka Tukums dzejniekam devis smalku jušanu ar saviem ziedošiem dārziem un ķiršiem. Turpat I. Ziedonis izsaka nožēlu par nākotni, ja “Tukums industrializējoties savus ķiršu nostūrīšus aizbīdītu prom uz nomali”, bet vienlaicīgi aicinot “ķiršus vajag stādīt centrālajā laukumā, ar ķiršu stādījumiem Tukumam vajag sevi pieteikt – dekoratīvi un arhitektoniski”. Viņš runāja par trīsstūri, par horizontālēm un vertikālēm…Par cilvēkiem, kam viņa dzīvē bijusi īpaša vieta… Viņaprāt, pirmie ir skolotāji, kas mācīja strādāt gan ar sevi, gan ar grāmatu. Latviešu valodas un tās gramatikas apguvē neaprakstāms nopelns bija skolotājai Mildai Murelei (1914-2004), kura prata kopt “vārda un domas sas kaņu”. Savukārt vēstures skolotāja Milda Mierkalne (dzim. Dancka, bij. prec. Tilta, 1920-1998) skolēnus “izveda no mirušās grāmatu vēstures dzīvē”. Runājot par audzinātāju Gundegu Reini (dzim. Bērziņa, 1926-2017), viņš atgādināja par viņas nesavtību, jo viņa atdeva savus sudraba pieclatniekus izlaiduma žetonu izgatavošanai. Un, protams, cienījamais un leģendārais direktors Pauls Lode (1884-1967), kurš viņu iedvesmoja “brīvam būt, neatkarīgam un suverēnam”.

Kā otru Tukuma vērtību dzejnieks minēja ziedošos dārzus. Iespējams, tieši jaunības gados izjustās ziedošās dabas skanīgums atstāja to iespaidu, kas dzejnieku pamudināja 1976. gadā nodibināt Dižkoku atbrīvotāju grupu…

Vēl I. Ziedonim Tukums asociējās ar trešo trīsstūra malu – ar skolas draugiem, kuri pēc vidusskolas beigšanas 1952. gada 25. jūnijā, neskatoties uz daudzu gadu ritumu, nezaudēja ciešo tuvības saikni, kas bija jaušama gan vēstuļu sarakstē, gan absolventu tikšanās reizēs.

Imanta Ziedoņa literāro veikumu nav iespējams raksturot ar kādas noteiktas grāmatas vai vienotas mākslinieciskās līnijas palīdzību, jo visā daiļradē vienlaicīgi izpaužas atšķirīgas lietas. Taču kā dzimtās zemes pazinējs un dzīves izjūtu aprakstītājs Dzejnieks tieši Tukumā pirmoreiz pārvērtēja savu pasaules redzējumu, jo viņam “to sajūtu no pasaules un laika deva” kastaņu un balto ķiršu jaunības ziedu laiki…

Reiz izgrieztas rindas…

No 12. maija Tukuma Pils tornī pilsētas vēstures ekspozīcijas «Savējo stāsti, ne svešo» ietvaros būs skatāma Imanta Ziedoņa jubilejai un viņa īpašai saiknei ar Tukumu veltīta izstāde «Tukuma Ziedonis». Ar kādreizējā Tukuma rajona laikraksta «Tukuma Ziņotājs» (arī «Komunisma Rīts») žurnālistes Veltas Veiriņas gādību izstādē pirmoreiz tiks eksponēta dzejnieka runa mašīnrakstā, kur laikraksta «Komunisma Rīts» redaktors Vaivars Ziedonis iezīmējis nepublicējamās rindkopas. Dzejnieks no skatuves pateica visu, ko domāja par apgriezto piecstaru zvaigzni un vēsturi, bet līdz lasītājam šīs viņa domas nenonāca. Izstādē ir apskatāms arī cenzētais manuskripta fragments no Imanta Ziedoņa tolaik topošās grāmatas «Tik un tā». Šo paša autora sagatavotu un parakstīto fragmentu V. Veiriņa vēlējās publicēt 1983. gada 23. aprīļa laikraksta «Komunisma Rīts» numurā sakarā ar dzejnieka 50 gadu jubileju, bet tas nenotika. Redaktors Vaivars Ziedonis neļāva to darīt.