Sestdienas vakarā, atzīmējot Starptautisko invalīdu gadu, Tukuma kultūras namā uz atpūtas vakaru pulcējās mūsu rajona Invalīdu biedrības biedri. Tiem, kas zina, cik viņi visi aktīvi, nebija pārsteigums, ka kopā sanāca ap 180 cilvēku. Tātad – kultūras nama zāli tovakar apdzīvoja optimisma pilni, darbīgi un atraktīvi ļaudis, un tā ir viņu atziņa, ka smiekli ir vislabākās zāles pret visām kaitēm!

Pašiem savi rūķīši un sniegbaltīte

Klātesošos iepriecināja Tautas deju ansambļa «Svīta» vidējās paaudzes dejotāji, kā arī Invalīdu dienas centra «Saime» darbinieku sagatavotais uzvedums – labi pazīstamās pasaka «Sniegbaltīte un septiņi rūķīši» mūsdienu interpretācijā. Un tad nu "smieklu terapija" varēja sākties! Nav taču iespējams saglabāt nopietnību, klausoties, kā Krievzemes princis Aļoša, ieradies Latvijā sievu meklēt, gatavs precēt "jau nomirušo, bet vēl silto" Sniegbaltīti… Jāpiebilst, ka jau pati Sniegbaltīte bija visliekākās sajūsmas avots, un te nu vislielākie nopelni lomas atveidotājam – Edgaram Pūpolam. Un arī Karaliene bija majestātiska, un arī visi septiņi Rūķīši – jautri, asprātīgi, līdzjūtīgi – kādiem nu viņiem kurubrīd bija jābūt.

Vakara "nopietnajā daļā" daudzi jo daudzi teica lielu paldies Invalīdu biedrības priekšsēdētājai Anitai Ērenfrīdei, kura, apveltīta ar neizsīkstošu enerģiju un dzīvesprieku, prot un spēj saturēt visus kopā. To, ka viņas veikums ir pamanīts un arī novērtēts, apliecināja arī Tukuma pilsētas domes piešķirtais Atzinības raksts, ko pasniedza domes priekšsēdētājs Juris Šulcs.

Iegūtais – mīlestība pret dzīvi!

"Nav svarīgi, ko cilvēks sasniedz vai pazaudē, bet gan – kā viņš panes iegūto un zaudēto" (Zenta Mauriņa)

Kopš 1993. gadā ANO 3. decembri pasludināja par Starptautisko Invalīdu gadu, šī diena tiek atzīmēta visā pasaulē. To atzīmē arī Tukuma rajona Invalīdu biedrība, kurā patlaban ir reģistrējušies ap 270 biedru.

Starptautiskā Invalīdu diena ir diena, kad invalīdi visā pasaulē organizē konferences, seminārus, dažādus pasākumus, kuros iespēja pārrunāt savas problēmas, spriest par nākotnes plāniem, kā arī – vienkārši satikties, parunāties, draudzēties un patīkami atpūsties. Jāteic, ka Tukuma rajona invalīdu biedrība, tās valde (Tālija Ziņģe, Skaidrīte Ozola, Aldis Zauers, Ausma Jauce, Egils Puķe, Leontīne Valenburga, Rita Stepiņa, Ludmila Ivanova, Rolands Baltiņš) un arī priekšsēdētāja A. Ērenfrīde visi kopā ir tik aktīvi, ka patiešām ir daudz, ko atcerēties!

A. Ērenfrīde:

– Mūsējie jau paguvuši pierast, ka ik gadus tiek organizētas trīs ekskursijas sezonā: viena – pavasarī, otra, kas ir garāka, divām dienām, ar nakšņošanu ārpus mājas,- tiek organizēta vasarā, bet trešā – zelta rudenī. Garākā ekskursija šovasar bija jūnijā uz Viļaku. Apskatījām skaisto Latgali, iepazināmies ar ļoti jaukiem cilvēkiem – Viļakas folkloras ansambli, kas mūs sagaidīja ar apsveikumu luterāņu baznīcā, izrādīja pilsētu, pabaroja ar ļoti gardām vakariņām un visu vakaru bija kopā ar mums. Šajā ekskursijā pabijām gan strausu audzētavā, gan zemnieku saimniecībā «Lejas Kleperi» – Pasaules Dabas fonda nenoplicinošas mežsaimniecības demonstrējumu teritorijā, gan Āraišu ezerpilī, gan braucām ar mazbānīti no Stāmerienas uz Gulbeni. Savukārt, ekskursijā «Zelta rudens» pabijām Valgundes klosterī, Brukles muižā, redzējām Skaistkalnes kritenes, papriecājāmies par staltradžiem Buku audzētavā, par gulbjiem – Tērvetes ezerā.

Esam apmeklējuši arī teātra izrādes, koncertus – braucām uz Slampi, uz izrādi «Pusdūša», Rīgas Nacionālajā teātrī skatījāmies izrādi «Princis un ubaga zēns», bijām uz Raimonda Paula sadziedāšanās koncertu… Jāteic, ka tas nebūtu iespējams bez sabiedrības atbalsta, bez attiecīgo iestāžu ieinteresētības! Mūs makšķerēšanas entuziasti šogad tika uzņemti Latvijas Makšķernieku asociācijā, tagad esam šīs organizācijas biedri, un jau piedalījāmies makšķernieku sacensībās Burtnieku ezerā, mūsējie vilkuši lomus Kaņierī, Kliģu ezerā. Jāpiebilst, ka «Kliģi» mums kļuvuši par iecienītu sporta un atpūtas nometnes vietu! Aizvadītajā vasarā pabijām arī triju dienu nometnē Apšuciemā, klausījāmies ļoti noderīgas lekcijas, mācījāmies izprast sevi, atpūtāmies pie jūras. Viens no neaizmirstamākajiem brīžiem Apšuciemā bija Gulbenes popgrupas «Mākonīši» koncerts, jo mazie dziedātāji kopā ar mums atpūtās Apšuciema bijušajā skoliņā un bija nolēmuši mūs iepriecināt. Tas bija tik mīļi, tik aizkustinoši!

Ilgus jo ilgus gadus invaliditāte tikusi uzskatīta par atsevišķa cilvēka, viņa tuvinieku problēmu, ar kuru jācīnās pašiem. Pakāpeniski aizvien lielāka uzmanība tagad tiek pievērsta ārstēšanai un rehabilitācijai, attiecīgo nozaru speciālistu uzmanībai. Arī sociālais darbs pakāpeniski uzlabojas, invalīdiem ir vairāk iespēju iziet no mājas, un arī pārējie cilvēki mūs sāk aizvien vairāk respektēt, pakāpeniski uztvert kā visas sabiedrības daļu.

Protams, invalīdu vidū ir arī smagi slimi cilvēki, ir tādi, ko slimība piesaistījusi gultai, ir cilvēki, kam patlaban ir grūti, taču viņi ārstējas, uzlabo savu dzīvi un veselību, cenšas tikt galā ar sadzīves problēmām. Un tas ir īpašs prieks, kad

ekskursijā līdzi dodas kundzītes, kam jau pāri 80 gadiem, kad līdzbraucējos piesakās arī cilvēks, kas Vaivaru sanatorijā iziet rehabilitācijas kursu… Ļoti daudz kas atkarīgs no paša cilvēka vēlēšanās!

Reizēm nevajaga nemaz daudz

Vērojot, kā invalīdi jūtas sabiedrībā, nākas atzīt, ka tagad ir daudz mazāk sociālo barjeru, kas varētu traucēt piedalīties sabiedrības dzīvē. Mainās invaliditātes sociālais modelis, kas koncentrējas vairāk uz sabiedrības radīto pasīvo vidi un attieksmes barjerām, nevis uz pašiem invalīdiem – cilvēkiem ar traucējumiem. Arī tukumnieki jau pieraduši, ka, sadarbojoties dažādām Nevalstiskajām organizācijām, svētkos ielās iziet, pasākumos piedalās daudzi cilvēki, kam ir dažādas veselības problēmas, dažādas vajadzības… Šādi pavienojoties, organizējot un piedaloties pasākumos, kuros bez invalīdiem ir arī pārējā vietējā sabiedrība, invalīdiem ir iespējas izpausties kā aktīviem sabiedrības locekļiem, – ar savām idejām, prasmēm, tiesībām un vajadzībām…

Ja runājam tieši par vajadzībām, tad – to patlaban nav mazums nevienam, invalīdiem – it īpaši!

Arī šajā jautājumā A. Ērenfrīdei ir savs stāstāmais:

– Varu droši sacīt, ka par to, kas Ziemsvētku paciņā iekšā, daudzkārt svarīgāks ir fakts, ka neesam aizmirsti! Ne viens vien invalīds ar lielu nepacietību gaida Ziemsvētkus, jo zina: būs viņam ciemiņi, būs dāvaniņa! Nereti – varbūt pat vienīgā… Un tad ir liels prieks par tām labas gribas izpausmēm, ko cilvēki parāda ziedojot. Un nav svarīgi – vai tie 50 vai 100 lati, vai kāda uzņēmuma ražotā produkcija. Arī šogad, kad iestājušies grūtāki laiki, kad visiem nākas "ciešāk savilkt jostas", atteikums saņemam pavisam reti, jo ikviens, ko uzrunājam, saprot: ir daļa sabiedrības, kam klājas vēl grūtāk! Patlaban Ziemsvētku paciņas mums piepildīt palīdzējuši sponsori: Unibanka, Hansabanka, firmas «Dzintars», «Spodrība», Latvijas Tirdzniecības centrs «Baltija», SIA «Atirance», «Alante», «Narvo», «Baltic Food», Dobeles sveču un Pūres konservu ražotāji, Kristīgā misija «Tabea». Sponsoru saziedotās naudiņas, ko, taupīgi saimniekojot, neiztērējam Ziemsvētku paciņās, izlietojam ekskursiju braucienos, kad jāsedz izdevumi par degvielu. Jāteic, ka mums vienmēr pretimnākoša ir SIA «Ardeks» vadība un šoferīši, ar saviem autobusiem izvizinot mūs gan tuvu, gan tālu! Par to, lai invalīdiem viņu pasākumos būtu mazāk rūpju par to, ko likt groziņos, parūpējas gan «Tukuma piens», gan Tukuma Gaļas kombināts, gan SIA «Liedags», gan Lagzdiņas komercuzņēmums. Viņu sarūpēts ir arī šis – Starptautiskās Invalīdu dienas – pasākuma mielasta galds! Lai nu Dieviņš dod, ka kādu nepiemirstas nosaukt… Ja nu tomēr,- mēs jums visiem pateicamies!

Jā, un vēl: nupat, laikā no 4. līdz 7. novembrim bija tā iespēja piedalīties pieredzes apmaiņas braucienā uz Gotlandi (Zviedrija), vērot, kā tur notiek darbs ar invalīdiem, kā viņi tiek integrēti sabiedrībā. Viesojāmies arī Gotlandes Sarkanajā Krustā, redzējām rokdarbu un kokapstrādes darbnīciņas, kur salas invalīdi un pensionāri var nākt un darboties. Pārliecinājāmies, ka reizēm nemaz nevajag daudz, lai cilvēkam būtu palīdzēts!