Tukuma evaņģēliski luteriskajā baznīcā jau par tradīciju kļuvušas pulcēšanās draudzes namiņā – visi, kas to vēlas, reizi mēnesī tiek aicināti uz draudzes organizētajām sirsnīgajām, izziņas bagātajām sarunām. Viesu statusā – gan pašu draudzes locekļi, kam Dievs devis iespēju iepazīt un pārdzīvot daudz jauna, gan citu draudžu pārstāvji, kas labprāt var padalīties savā pieredzē.

Sūrī skaistā piligrimu pieredze

Tā 12. oktobrī par savu sarežģīto, pārbaudījumiem pilno ceļojumu augustā uz svētvietām Spānijā, uz Sandjego, stāstīja Pabērzu ģimene – Līga un Valdis. Svētceļošana kājām kādreiz ir bijusi ļoti populāra, taču, pasaulei mainoties un attīstoties, pieaugot dažādiem civilizācijas labumiem, daudzi vairs nevēlas sevi pakļaut šādai "inkvizīcijai". Izmocījušies, kāpjot pa šaurām, nedrošām, dzelkšņu pilnām, vientuļām kalnu taciņām, pārvarot briesmas, pārvarot sevi, ceļā sastopot jaukus un sirsnīgus cilvēkus, ceļotāji pārliecinājušies par to, kā mainās pašu domāšana. Kā sacīja Valdis, – notiek izmaiņas "smadzeņu kompjūtera cietajos diskos". Sūra daba: māls, akmeņi, dzelkšņi… un – Pamplonas, Burgosas fantastiskā arhitektūra, bezgala sirsnīgie, pasaulei atvērtie cilvēki… Grūtības norūda, skaistums attīra dvēseli, un tas viss notiek ne vien ar pieaugušajiem, bet arī ar bērniem, kam taču jāpārvar tās pašas grūtības! Mājās reizēm var paslinkot, izrunāties vecākiem pretī, ignorēt labi domātus padomus, bet kalnos, svešumā, ekstremālos apstākļos – nekā… Tādējādi ceļotājos veidojas un nostiprinās sapratne par to, kas ir grūtības, kā tās pārvaramas. Sapratne par to, kad šim nolūkam vajadzīgi fiziskie spēki, kad – stingra griba, kad – vienkārši bezgalīga paļāvība uz Visaugstāko. Un tagad, atceroties piedzīvoto un pārdzīvoto, daloties iespaidos, kopīgi aplūkojot fotouzņēmumus, Valdis un visa septiņu cilvēku piligrimu (svētceļnieku) grupa atzina, ka būtiskākais ir… ceļš!

Cilvēks nav kā putniņš gaisā

Savukārt, 19. oktobrī drudzes namiņā viesojās kaimiņu – Talsu draudzes – pārstāve Inita Lūka, kas ir Kurzemes reģiona SEB bankas vadītāja. Viņa runāja par tēmu «Ģimenes budžeta plānošana un naudas saistība ar Dieva valstību».

Jāteic, ka šoreiz klausītāju interese un līdzdarbošanās, līdzdomāšana bija tik liela, ka lekcija izvērtās aizrautīgā diskusijā! Papildinot gan lektori, gan cits citu, klātesošie sprieda gan par Bībeles tekstiem, kuros Jēzus atgādina par putniņiem, kas ne sēj, ne pļauj, taču ir paēduši, par lilijām, kas ne auž, ne šuj, taču tērpjas viskrāšņākajās rotās… Kāpēc tieši cilvēkam – it kā vissaprātīgākajai būtnei uz Zemes – tik bieži pietrūkst paļāvības uz Dievu? Neizprotot sevi, dzenamies pēc materiālajiem labumiem, neizjūtot paļāvību uz Visaugstāko, skrienam, pelnām, krājam… Vairojam mantu, savas dvēseles nereti atstājot novārtā… Protams, ir arī otra – gluži pretēju cilvēku kategorija, kas būtu gatava dzīvot kā tie putniņi, kā tās lilijas – neko nedarot, gaidot, kad viss tiks pasniegts gatavs, – kā uz paplātes, pašiem pat pirkstiņu nepakustinot… Jā, tās ir dzīves un cilvēku raksturu pretrunas, un tieši tāpēc šī saruna bija tik svētīga visiem, kas tajā piedalījās.