Sabiedrības lielākā daļa azartspēles neatbalsta. Un – labi, ka tā…

18. jūnijā, noslēdzot diskusiju ciklu Latvijas pilsētās, Tukumā viesojās Latvijas Spēļu biznesa asociācijas (LSBA) pārstāvji, lai kopīgi ar pašvaldības un laikrakstu pārstāvjiem pie viena galda spriestu par labākas sadarbības iespējām.

18. jūnijā, noslēdzot diskusiju ciklu Latvijas pilsētās, Tukumā viesojās Latvijas Spēļu biznesa asociācijas (LSBA) pārstāvji, lai kopīgi ar pašvaldības un laikrakstu pārstāvjiem pie viena galda spriestu par labākas sadarbības iespējām.

Realitāte it nemaz nav rožaina

Viens no šīs diskusijas mērķiem bija kliedēt aizspriedumus un mītus par azartspēlēm. Ņemot vērā uzņēmēju solījumu – azartspēlēm piesaistīt tikai turīgāko sabiedrības daļu, atlika vien māt ar galvu – labi, ka tā, labi, ka tā…

Taču sabiedrības pieredze rāda ko citu: azartspēļu atkarība pat vairāk nekā jebkura cita ir radījusi un rada daudz posta ikvienā spēlētāja ģimenē; un gluži tāpat kā ar alkoholu – jo tas pieejamāks, jo nodzeršanās garantētāka. Savukārt iemesls spēļu biznesa pārstāvju rūpēm par sabiedrību vislabāk atklājas tirgus ziņās. Proti, LSBA biedru apgrozījuma rādītāji šī gada pirmajā ceturksnī uzrāda vairs tikai 1,7% pieaugumu, salīdzinot ar šo laika periodu pērn. Tas liecina, ka spēļu biznesa tirgus straujā attīstība ir apstājusies. Tirgus atdzišanas faktu apstiprina arī tas, ka Latvijas teritorijā šī gada pirmajos trīs mēnešos ir aizvērušās vairāk nekā 20 spēļu organizēšanas vietas un lielākā daļa no LSBA biedriem ir strādājuši ar zaudējumiem. Arī Tukumā ir likvidēta viena spēļu zāle «Amugames» Pasta ielā, bet tik un tā šobrīd mūsu mazpilsētā joprojām darbojas septiņas spēļu zāles.

Azartspēļu rīkotāji alkst sapratnes

Diskusiju vadīja Spēļu biznesa asociācijas (LSBA) padomnieks Arnis Marcinkevičs, sākot ar, viņaprāt, sāpīgāko – proti, Latvijā daļa cilvēku azartspēles uzskatot par peļņas veidu, nevis izklaidi. Tas arī iemesls tik nopietnai problēmai, kā atkarības veidošanās. Tukuma domes izpilddirektors Ēriks Lukmans uzsvēra, ka daudz kas atkarīgs no cilvēka paša – cik lielā mērā iesaistīties azartspēlēs un ticēt veiksmei. Katrā ziņā jāsaprot, ka ātra peļņa iespējam ļoti reti – parasti nauda nākot ar sviedriem, pūlēm, prātu un izglītību…

Savu redzējumu pauda arī LSBA valdes priekšsēdētājs Ģirts Ludeks. Viņaprāt,

cilvēks jau tā veidots, ka viņam patīkot azarts un spēlēšana. Taču azartspēļu rīkošanai ir savas ēnas puses – tās veido gan cilvēku aizspriedumi, gan iespēja nonākt atkarībā, un viena no atkarības izpausmēm esot cilvēka vēlme ātri kļūt bagātam.

Ģ. Ludaks:

– Mēs, asociācijas biedri, vienmēr esam proponējuši to, ka azartspēles nav naudas pelnīšanas veids. Tāpēc aicinām cilvēkus apzināties savas iespējas un riskus, lai nenonāktu atkarībā. Diemžēl ekonomiskā situācija valstī spiež cilvēku cerēt, ka ar azartspēlēm viņš varētu kļūt bagāts. Viens no klasiskajiem piemēriem ir pēdējā laikā ļoti populārā TV azartspēle «Zelta drudzis». Tajā piedalās galvenokārt pensionāri un mazturīgi cilvēki, kas, zvanot uz raidījumu, zaudē daudz naudas. Kas attiecas uz spēļu automātiem un kazino, tad socioloģiskās aptaujas rāda, ka šī tendence – ar spēli mēģināt nopelnīt – mazinās. Tas mūs priecē un ļauj cerēt, ka turpmāk mazāk būs ar azartspēlēm saistītu problēmu.

Ne aizspriedumi, bet realitāte

A. Marcinkevičs minēja divu pētījumu rezultātus: noskaidrots, ka Lielbritānijā apmēram 68% iedzīvotāju ir spēlējuši azartspēles, bet Latvijā tikai 1/5 daļa iedzīvotāju vispār ir iegājuši spēļu zālē; spēlējuši vēl mazāk, taču tai pašā laikā 60% no aptaujātajiem pauž klaji negatīvu attieksmi pret azartspēlēm, kā izklaides industriju, un tikai 1/10 daļa norāda, ka šis vērtējums saistīts ar personisko pieredzi. A. Marcinkēvičs, izbrīnījies par šiem mūsu sabiedrības "aizspriedumiem", centās iztaujāt žurnālistus – kāpēc gan esam tik neiecietīgi pret azartspēļu biznesu?

Linda Lūse (laikraksts «Tukuma Ziņotājs»):

– Jāņem vērā, ka Latvijā sākotnēji spēļu automāti bija visos bāros un daudzos veikalos; bieži vien cilvēki, kas tos spēlēja, bija piedzērušies un tāpēc veidojās dažādi konflikti; tāpēc arī daļai sabiedrības ir izveidojies ļoti negatīvs priekšstats.

Vents Dubrovskis («Neatkarīgās Tukuma Ziņas»):

– Avīzei ikdienā nākas saskarties ar dažādām situācijām, kas saistītas ar šo biznesu – visbiežāk mātes sūdzas par saviem dēliem, kam radusies atkarība. Pamatdoma tāda, ka pilsētā ir pārāk daudz spēļu zāļu. Piemēram, savulaik, kad tika domāts, kā ierobežot alkohola patēriņu, Valmieras pilsētas mērs uzsvēra, – ar dzērienu pieejamību ir tāpat kā konfektēm mazam bērnam. Ja saliksi visās vietās, tad bērns tās ēdīs pie katras izdevības.

Otra, neizzinātā joma – par parādiem un pašnāvībām. Visiem ir skaidrs, ka spēļu parāds ir kaut kas ļoti nopietns un bīstams, taču nav skaidrs, kāpēc parāda dēļ būtu jāšķiras no dzīves?

No vienas puses jūs runājat par katra personisko izvēli, no otras – pastāv šis atkarību risks. Tas nozīmē, ka, pastāvot šim biznesam, daudzajiem riskiem, kuru dzīvē tāpat netrūkst, mēs piepulcinām vēl citus. Ja gribat radīt iespaidu, ka azartspēļu spēlēšana nav bīstama, tad jāvaicā – kā to panāksiet?

Ilze Ramoliņa, SIA «Furors» (spēļu zāles «Klondaika») valdes locekle:

– Manuprāt, pirms pieciem gadiem mēs Latvijā bijām pirmā kompānija, kas novērtēja atkarību risku un saprata, ka kaut kas jādara. Mēs izveidojām sadarbību ar psihoterapeitiem, kas vadīja lekciju kursu jauniešiem visā Latvijā. Kontekstā ar izglītības programmu radījām arī Atbildīgas spēles koncepciju – izdevām divas grāmatas un rokasgrāmatu, ko var izlasīt jebkurš spēļu zāles apmeklētājs. Saviem klientiem, kas iepazinās ar šo literatūru, devām iespēju bez maksas vērsties pie psihoterapeita; ir bijuši pat gadījumi, kad cilvēki pēc iepazīšanās ar rokasgrāmatu, tiešām pārstāja spēlēt, jo saprata, ka viņiem tas nav vajadzīgs.

No mūsu pieredzes – Lasvegasā, ko uzskata par «azartspēļu elli», aktivitāte vietējo iedzīvotāju vidū ir salīdzinoši zema, jo tur cilvēki apzinās šos riskus. Bet, kad Latvijā ienāca azartspēļu bizness, neviens par to neko nezināja – spēļu automāti bija uz katra stūra, un tad sākās… Kad problēmas radās, neviens vairs nesaprata, kā to visu savākt kopā.

Uzsākot klientu izglītošanu, mēs sapratām, ka viens nav cīnītājs, tāpēc meklējām atbalstu asociācijā. Projekts tika atbalstīts, un nu ir izdots buklets «Esi brīvs!», tiek rīkotas izglītojošas lekcijas skolās un izveidota mājas lapa – www.esiBrivs.lv

Uzskatām, ka tas ir veids, kā problēmu iespējams risināt – ja gribam strādāt ilgi, mums nav vajadzīgs cilvēks, kas rada sev problēmas, jo šāds cilvēks kaitē visai azartspēļu nozarei, pierādot, ka tā ir bīstama.

Azartspēles, maznodrošinātie un jaunatne – pilnīgi nesavienojami

V. Dubrovskis:

Varbūt raksturojiet spēļu zāles vidi? Kas tiek darīts, lai cilvēks nezaudētu paškontroli? Kā noprotu, līdzās nav tenisa kortu, kur veselīgi izkustēties un starplaikos uzgriezt ruleti? Gluži otrādi – līdzās tiek tirgots un lietots alkohols, kas garantē apdullināšanos un sajēgas zaudēšanu…

Otrs jautājums – vajadzētu cilvēkiem paskaidrot, kāpēc azartspēles ir bizness? Kāpēc uzvaru ir mazāk nekā zaudējumu? Kāda ir uzvaru un zaudējumu attiecība?

Māris Skujiņš, SIA «Alfor» (spēļu zāles «Fēnikss») attīstības direktors:

– Kā jau kolēģi teica, Latvijā azartspēļu bizness ir aizsācies nepareizi. Šis bizness, vispirms parādoties veikalos un kafejnīcās, tika absolūti degradēts; tas tika pasniegts nepareizai tautas daļai jeb tirgus segmentam. Mūsu izpratne par azartspēļu biznesu ir tāda, ka tā tomēr ir turīgu cilvēku izklaides iespēja. Azartspēles – maznodrošinātie un jaunatne ir absolūti nesavienojamas lietas. Tā nav auditorija, ar kuru vispār mēs gribētu strādāt. Tāpēc spēļu zālēs un bāros ir iespēja šo pakalpojumu piedāvāt konkrētiem sabiedrības slāņiem. Bāros alkoholam var uzlikt lielākas cenas; var ar mūziku, interjeru un apmācīta personāla palīdzību panākt, ka spēļu zāli apmeklē tā sabiedrības daļa, kam šis pakalpojums domāts. Runājot par azartspēļu biznesu, krīze valstī jau ir parādījusi, ka tās firmas, kas līdz šim strādāja visiem tirgus segmentiem, šobrīd ir tuvu bankrotam. Šo pakalpojumu vajag piedāvāt labā līmenī un turīgajai tautas daļai; tad pazudīs tas, ka cilvēkus uz spēļu zāli dodas pēc naudas. Turīgam cilvēkam vinnests dzīvē neko neizmainīs – viņam ir interesanta pati spēle. Spēļu zālēs ir apmācīts personāls, kas vēro, cik daudz laika cilvēks pavada pie automātiem; ja sāk aizrauties, tad viņa uzmanība tiek vērsta uz ko citu.

Runājot par alkoholu – tas ir bārā, taču absolūti netiek izmantots kā apdullināšanās līdzeklis, jo piedzēries cilvēks negūst gandarījumu no spēles. Tās ir lietas, kas cilvēkam varbūt nepieciešamas relaksācijai. Ne jau vienmēr gribas spēlēt – varbūt pietiek ar draugiem pasēdēt?… Domāju, ka mēs ejam uz to, lai sabiedrībā vairotu izpratni un novērstu gadījumus, kad kāds nonāk atkarībā. Nevienu bāru taču arī netaisa alkoholiķiem? Atvainojiet, kāpēc tad alkoholu tirgo – taču ne tāpēc, lai cilvēki nodzertos!? To dara tāpēc, ka dzerot ar mēru ir cits efekts tam visam.

Zaudējums – tā ir biznesa likumsakarība

I. Ramoliņa:

– Likums noteicis, ka azartspēļu automātiem atdeves procents ir vismaz 80%. Katram, kas nāk uz spēļu zāli, tiešām jāsaprot, ka viņš neiet naudu pelnīt. Normālā sabiedrībā ir pieņemts samaksāt par izklaidi, kurai tu ziedo zināmu laiku; tāpat kā skatoties teātri vai kino. Jebkura spēle, protams, ir bizness. Biznesa apjoms tirgū (tā daļa no apgrozījuma, kas paliek spēļu organizētājam) ir vidēji 6%. Tas ir salīdzinoši maz. Agrāk šis procents bija lielāks, taču, ņemot vērā, ka tirgus ir attīstījies, neviens sevi cienošs uzņēmējs, procentu likmi neliek zemāku par 92%. Kas attiecas uz kazino spēlēm, tai pašai ruletei atdeves procents ir 98%.

Ģ. Ludeks:

– Patlaban Latvijā ir 540 azartspēļu organizēšanas vietas. To skaits pēc Azartspēļu likuma grozījumiem 2006. gadā ir samazinājies uz pusi. Tukumā bija astoņas spēļu zāles, bet nu ir septiņas, un droši vien būs vēl mazāk. Tāpat Ministru Kabinets pērn pieņēma likumu par spēļu automātu sertifikāciju (tas stāsies spēkā nākamā gada jūlijā), un saskaņā ar šiem noteikumiem nebūs pamata domāt, ka automāts saregulēts tā, lai tikai nestu peļņu azartspēļu organizētājiem. Ja arī cilvēki tā domā, gribu teikt, ka neviens no organizētājiem ar to nenodarbojas, jo ir svarīgi, lai klientiem būtu interesanti un cilvēki nāktu spēlēt. Ja vinnestu nebūs vispār, neviens tādus automātus nespēlēs.

L. Lūse:

Par azartspēli var padarīt jebkuru spēli, taču, ja atliek tikai noraut kloķi, tad kur ir šis spēles gandarījums? Bet tādi – ar vienu kloķi – taču ir lielākā daļa automātu? Vai nav tā, ka intelektuāli sarežģītākas spēles vairāk atturētu cilvēkus no atkarības?

I. Ramoliņa:

– Tas laikam ir katra paša intereses un gaumes jautājums.

A. Marcinkēvičs:

Jautājums sociālā dienesta vadītājai – vai ir veikta kāda uzskaite azartspēļu atkarīgajiem Tukumā? Kāda ir situācija?

Ina Balgalve:

– Ar šo problēmu saskaramies tad, kad ģimenē jau ir sociālas problēmas – kad atkarība ir izraisījusi gan naudas trūkumu, gan ģimenes iziršanu. Gribētu oponēt jūsu apgalvojumam, ka šīs spēles domātas tikai turīgajiem. Varu pateikt, ka tās ģimenes, kas nonākušas mūsu redzeslokā, nebūt nav trūcīgas. Maznodrošinātajiem cilvēkiem ir pavisam citas problēmas – viņiem rast līdzekļus, lai varētu nopirkt žetonus spēļu automātam, ir daudz sarežģītāk. Pēc palīdzības vēršas ģimenes ar stabiliem ienākumiem un sākotnēji stabilām attiecībām. Tieši azartspēle ir tā, kas izputinājusi šīs attiecības. Atkarīgo mēs nevaram piespiest sadarboties, tāpēc visbiežāk sadarbojamies ar līdzatkarīgajiem, respektīvi, – ģimeni.

Līdz šim mūsu redzes lokā ir bijusi viena persona, kas vērsusies pie speciālista atkarību jautājumos, un ir trīs ģimenes, kas kļuvušas līdzatkarīgas no vīra, tēva un dēla azartspēlēm.

Kā sociālā dienesta vadītāja uzskatu, ka sabiedrības pamatšūniņa ir ģimene un šī izklaide nav domāta ģimenei. Spēļu zālē var ieiet tikai personas no 18 gadu vecuma, tāpēc azartspēles sašķeļ ģimeni un bojā attiecības ģimenē. Par profilaksi varu teikt, ka pašvaldībā darbojas darba grupa, kas strādā pie profilakses programmas, lai jau ģimenē veidotu pareizo vērtību sajūtu. Taču – kur jau šūpulī tiek ielikta "vērtība" uzvarēt spēlē? – Datorspēlēs. Šobrīd trīsgadīgs bērns, kas lāgā vēl neprot runāt, lieliski operē ar datorspēlēm…

Sabiedrība ar spēļu zālēm sadzīvot nevar

A. Marcinkēvičs:

Šī gada sākumā laikrakstā «Neatkarīgās Tukuma Ziņas» bija lasāmi pilsētas mēra Jura Šulca vārdi, citēšu: "…Tukumā vislielākā kārtība ir tieši spēļu zālēs…" Tā tas ir? Ko varat teikt par drošību spēļu zālēs?

A. Hohfelds, pašvaldības policijas vadītājs:

– Varu teikt, ka sabiedrība ar spēļu zālēm nevar sadzīvot. Tukumā spēļu zāles atrodas ēkās, kur līdzās ir dzīvokļi. Runājot par konkrēto rakstu, spēļu zāle «Amugames» Pasta ielā atradās tieši aiz dzīvokļa sienas, kur cilvēkam visu nakti bija jāklausās mūzika, "kloķis" un durvju klaudzēšana. Tā nav normāla situācija, tāpēc konflikti turpināsies.

Skujiņa kungs teica, ka spēļu zālēs esot apmācīti darbinieki, tad man jāvaicā – kāpēc spēļu zālēs ir nepilngadīgie? Kur ir tā izslavētā profesionalitāte?! Jūsu darbinieki, kas brauc ar Škodām, man personīgi jau ir šeit (izteiksmīgs žests pie rīkles) – ja viņi par satiksmes noteikumu pārkāpšanu policistam var pateikt: "Dari savu darbu – līmē uzlīmi, bet es darīšu savu," – tas nav normāli…! Mums ir jāsadzīvo?! Varbūt neesat paskatījušies, taču jūsu automašīnām ir salīmēts tik daudz soda kvīšu… Ne vien Tukumā, bet visā valstī. Tas nav ne profesionāli, ne ētiski.

Vēl gribēju piebilst par pasaules pieredzi Rietumos – tur jebkurā kūrortā, kafejnīcā vai veikalā ir pa vienam spēļu automātam (gluži kā pie mums kādreiz), taču neviens pie tā nesēž, jo tie domāti naudīgai publikai; ja palikusi pāri sīknauda, iemet un uzspēlē. Pie mums tā nekad nebūs – manuprāt, pie mums spēļu zāles apmeklē vieglprātīgi cilvēki. Naktī Tukumā visi veikali ciet, un – kur citur dabūt alkoholu, ja ne spēļu zālē? Spēļu zāle ir vienīgā vieta, kur pasēdēt pie glāzītes un, ja vēl līdzās automāti…

Jūs teicāt, ka apmācīti darbinieki cilvēkam, kas pārāk aizrāvies ar spēli, novērš uzmanību uz kaut ko citu. Ja, piemēram, ar spēli aizrautos kāds pensionārs, uz ko jūs novērstu viņa uzmanību? Palūgtu nespēlēt?

I. Ramoliņa:

– Patiesībā tie standarti ir atstrādāti Atbildīgās spēles programmas ietvaros. Pirmkārt, cilvēks, kas spēlē, it kā uzkarst. Tāpēc normāla kompānija zālē gādā par labu ventilāciju, lai cilvēks "neiekarstu"; otrkārt, viņam tiek piedāvāts padzerties ūdeni vai kafiju – tas ir impulss uzmanības novirzīšanai, un tad var uzsākt jebkādu sarunu; pēc tam jau ir cits skats uz lietām. Šīs tehnoloģijas ir psihologu atstrādātas un ieviestas praksē. Vismaz mūsu kompānijā. Mūsu interese nav "izsūkt" cilvēkus, bet rūpēties, lai būtu klienti; lai viņi saprot, ko dara.

Kādu labumu gūt?

Diskusijas noslēgumā azartspēļu rīkotāji solīja uzlabot savu darbinieku braukšanas kultūru; apgalvoja, ka nepilngadīgā ielaišana spēļu zālē esot darbinieka vissmagākais grēks, par ko draudot tūlītēja atlaišana. Savukārt, runājot par sadarbības iespējām, domes izpilddirektors Ē. Lukmans ierosināja virkni labu ideju – viņaprāt, problēmu būtu daudz mazāk, ja spēļu zāles atrastos tām piemērotākās vietās; labi būt, ja, rekonstruējot spēļu zāli, tās saimnieki padomātu arī par tuvākās apkaimes infrastruktūras uzlabošanu; lielisks veids drošības uzlabošanai būtu novērošanas videokameru informācijas izmantošana sadarbībā ar policiju; svarīgi būtu izglītojoši pasākumi izglītības iestādēs. Protams, allaž ir iespēja finansiāli atbalstīt dažādus pašvaldības projektus; piemēram, Katrīnas skulptūras uzstādīšanu…

***

Jāatzīst – lai kā arī diskusijas organizētāji, tātad – sarunas saimnieki – necentās pārliecināt, ka viņu bizness ir rosinošs un gluži vai izglītojošs, pārējos sarunas dalībniekos (varbūt vienīgi domes administrācijas pārstāvjos) šis viedoklis atbalstu neguva. Turklāt lielākai situācijas izpratnei pavisam noteikti pietrūka atkarību speciālista komentāra… To, atgriežoties pie publicētā, aprakstīsim kādā no nākamajiem laikraksta numuriem.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.