Vecā koka laiva, kurā Jānis Andersons apsēdies uz Engures ostas fona, ir pieredzējusi bagātus lomus. Tos piedzīvojis arī zvejnieks pats. Šodien viņš svinēs 51. Zvejnieksvētkus.

Tieši tik gadu J. Andersons iet jūrā. Savulaik, kad pirmoreiz aizgāja jūriņā kopā ar gados vecākiem zvejniekiem, viņam plecos bija tikai divpadsmit gadu. Iemācījās zvejas darbiņus un arī nedarbiņus. Jūrā gāja ar koka laiviņām, kuru zēģeles vēja dzītas. Airus nācies cilāt, un ne reizi vien tāda kocene kā šamējā vesta malā, pilna līdz malām zivju. Pēc tam pie kapteiņa Jāņa Kramēna bijis par traļmeistaru, pazvejojis arī tālās jūrās. Nekā romantiska zvejnieka darbiņā nav. Jāstrādā arī lietainā laikā un ziemā, kad laiva sāk apledot. Septiņpadsmit gadus viņš nostrādājis zvejnieku kolhozā tepat Engurē par kuģu brigadieri.
Zvejnieku svētkiem, kā domā J. Andersons, no citiem svētkiem nekādas atšķirības neesot, svētki kā svētki. Jaunībā visi zvejnieki kā zaldāti nostādīti ierindā un ar pūtējiem priekšgalā gāja uz ostu Jūras māti sagaidīt, bet pēc tam uz Auniņparku, kur toreiz, tāpat pat kā šodien, notika lustes. "Kāds izkausies?" "Kad nav kāvušies, taču laiki mainās un svētki arī."
Šodien Engurē palikuši vien trīs vecie zvejnieki: Ozoliņu Artūrs, Tomaļu Indriķis un pats Andersons, kurš jūrā iet kopā ar dēlu Andi. Jūrā ieiet ar divām plastmasas laivām, patiesībā ar vienu, jo otru velk šlepē. Pārlūko murdu un nāk krastā. Veco koceni, kura vēl sajūt lašu muguru kņudoņu, ņem līdzi, kad murdu vajag vest malā.
Krastā uz "mutes" nolikta bleķa laiva vārdā «Lasis», jau ceturtdaļgadsimta veca. Ikreiz, ejot garām, Jānis noglauda savas "draudzenes" nīti, kas savulaik tik žiperīgi šķīlusi viļņu galotnes. Laivu pārkausēs, varbūt tērauds tiks jauna kuģa korpusam, ar kuru jūrā ies kāds no jaunajiem Andersoniem.