Ernests Divdegunis izdancinājis militāristus, devās pie sava līdzinieka – Ernesta parastā. Visur, kur vien viņš līksmā prātā iesvilpojās vai iedziedājās, visa dzīvā radība dziedāja un dejoja līdzi. Teiksim, grasījās divi tārpiņi dēļ zaļākās lapas
astīti viens otram saņurkāt, bet, padzirdot Divdeguņa svilpošanu, kareivīgums noplaka kā ar roku atņemts, un tārpiņi sāka griezties dejā. Gribēja bite lāci par medus zagšanu pārmācīt, bet, padzirdot Divdabja dziedāšanu, laidās dejā ikurāt uz lāča degungala. Ai, kā ķepainim kutēja, taču neko darīt – arī pašam jādancā tik ilgi, kamēr nenosolījās bišu ligzdu vairs nepostīt. Tā Divdeguņa dziesmas mieru un prieku nesa.
Ernestu – parasto, viņš satika, kad tas, skurstenī uzkāpis, šķendējās:
– Ehh! Laikam taču vecs kļūstu – atkal birsti aizmirsu! Divdegunim nebija divreiz jāsaka – žvīks – žvāks – viņš bija jumtā augšā ar birsti rokā un pa abiem viņi skursteni iztīrīja ātrāk, nekā sodrēji paguva uz zemes nolaisties. Nu tā bija lieta. Ernests – parastais, kurš Ernestam Divdegunim jutās brāļa, mātes un tēva vietā, bilda, ka šitā viņi varētu it labi sastrādāties. Ko nevar divas rokas, to sešām padarīt nieks. Tā arī notikās – abi Ernesti kļuva par nešķiramu skursteņlsauķu nu, duetu, vai? Tik atšķirība tā, ka Divdegunis divreiz ātrāk strādāja un divreiz ātrāk arī piekusa, bet, kamēr Divdegunis atpūtās, viņš uzdziedāja, un tad Ernests dietin diedams visu padarīja – dipu, dapu – jumtā uzdancoja – čiku, raku – skursteni izberza, švīku – švāku – cukas iztīrīja, un to visu teciņiem vien. Tā sportiski sanāca.
Taču vēlāk Divdegunis kļuva vēl labāks organizators. Viņš dziedāja:
– Mēs ne tikai uzdancojam – jā, jā, jā! Mēs ar čakli pastrādājam – jā, jā, jā! Sodrējus mums berzt ir nieks, cukas tīrīt milzīgs prieks! – Jā, jā, jā! – viņam piebalsoja visas peles, kaķi, kodes, mušas, zirnekļi un pārējā dzīvā radība, kas bēniņos un pavarda tuvumā mitinājās. Visi ar prieku palīdzēja skursteņslauķiem, tā ka Ernestiem nemaz nevajadzēja birsti rokā ņemt. Lūk, tā ir dzīve, – domāja Ernests – parastais, un Ernests Divdabis:
– Visi darbi dziedot padarās.
– Vienīgi, zini kas… – kādā klusākā brīdī iebildās Divdabis: – Pēc brokastīm es nevaru dziedāt, jo laikam taču baktērijas vēderā visas cukas sāk tīrīt…
– Mjā, tad jau neko, – bilda Ernests parastais: – Pēc brokastīm būs vien pašiem jumtā jākāpj. Un tā arī viņi darīja.