Ir atkal novembris, Baznīcas gada noslēguma mēnesis. Tas ir arī laiks, kad pār zemi nāk miera periods, pieklusinādams steigu, sekmējot apcerīgu noskaņu garajos rudens vakaros. Bet mūsu tautai tas ir arī mirušo piemiņas laiks…

Dvēseļu pulcēšanās laiks kapsētās, svecīšu iedegšanas laiks, lai pašiem labāk saredzams kāds neizdarīts darbs un reizē gaismas stars uz Debesīm tām mīļajām dvēselēm, kas gaida mūsu lūgšanas un pieminēšanu gan kapsētā, gan mājās un baznīcā.
Kapusvētkos un Dvēseļu dienā mēs allaž sanākam kopā, lai atcerētos savus aizgājušos tuviniekus. Tās ir dienas, kad satiekas paaudzes, dzimtas un tie, kuru dzīvesvietas šobrīd ir tālu no dzimtās puses. Dvēseļu dienā mēs būtībā sastopamies ar attieksmi pret nāvi, mūžību, attieksmi pret saviem senčiem un attieksmi pret tautas paražām.
Lai arī cik mūsdienīgi nebūtu jaunās paaudzes cilvēki, viņi dodas uz kapiem pieminēt un aizlūgt par savas dzimtas mirušajiem. Jā, ko tur noliegt, dažreiz arī izlūgt piedošanu, svētību kādam nozīmīgam solim savā dzīvē pie mātes vai tēva kapa…
Biju lieciniece pirms vairākiem gadiem kādā sestdienas novakarē Ozoliņu kapos, kad pie mātes kapa kāzu baltajā tērpā kopā ar savu līgavaini māmuļai lūdza dzīves svētību meita. Biju pārsteigta, jo tobrīd kapos nebija gandrīz neviena cilvēka, saulainas vasaras dienas novakare apspīdēja priežu galotnes un visapkārt valdīja liels klusums… Man tad bija tāda sajūta, ka šos jaunos cilvēkus svētīja kā Debesis, tā visas, visas dvēselītes un vēlēja laimīgu dzīves ceļu! Viss notika klusumā un no sirds, no mīlestības.
No 2. novembra Dvēseļu dienas dievkalpojuma katoļticīgie apmeklēs savus piederīgos kapsētās un lūgsies, bet mēneša pēdējā svētdienā dievkalpojumi notiks arī luterāņu baznīcā. Svecīšu vakari daudzajās kapsētās notiks visu mēnesi un mazās piemiņas uguntiņas gaismos mūsu piederīgo atdusas vietas.
Savas pārdomas noslēgšu ar dzejas rindām, kas veltītas manam jaunākajam brālim Pēterim mūžības ceļos.