Kurš gan nepazīst mūsu mākslinieci, novadnieci Tairu Haļāpinu? Teju katrā mākslas pasākumā, izstādes atklāšanā viņa ir klāt. Tērps, cepure, protams, ne tāda kā pārējiem. Vārdi arī azotē nekad nav jāmeklē. Ko domā, teic laukā. Kā ar āmuru pa naglas galvu. Šoreiz tiekamies Irlavā. Trešo reizi gaišajā miestā skatāmies Tairas Haļāpinas gleznas.

Šobrīd Tairīte mazmazliet veselību Irlavas slimnīcā uzlabo. Nu jau labu laiku. Viņai te patīk, un slimnīcas ļaudīm viņa kļuvusi savējā. Izstādi rosināja un kūrēja slimnīcas galvenā ārste Valentija Enbure. Ne mazums klapatu bijis, lai bildes tiktu tautas namā pie sienām. Nu tās tur ir. Trīsdesmit piecas. Tāds nieks vien no Tairītes veikuma. Vaicājam, vai maz pati zina vietu, malu, kur viņas darbi tautās izsvaidīti un pati arī izrādījusies? Tairīte pieklusa, domāja. Teicās padomāt. Māksliniecei mugurā koši zils mētelis. Zem tā – debeszila kleita. Protams, košāka pār plašo virs mākoņiem. Lai ļaudis redz! Acīs mākslieniecei mirdz lepnība. Ir arī par ko. Plecos tikai astoņdesmit astoņi gadi. Divi kliņģeri – četras nulles. Trīsdesmit trīs arī sanāk, ja ciparu uz pusēm pāršķēlē un otru pusi malā noliek.
Uz izstādes atklāšanu bija atbraukuši Tairītes pašas un viņas mākslas mīlētāji. Ļaudis no muzeja, novada domes. Draugi, paziņas. Kā allaž tādās reizēs. Uzteicieni, ziedi, laba vēlējumi. Māksliniece gari nerunāja. Kā allaž, sacīju tak par tiešajiem vārdiem, kuri kā punktiņi uz visiem "i" salikti. Aplausus no klātesošajiem uzklausīja. Tairīte atkal desmitniekā trāpījusi. Kā allaž. Mazmazā cienastiņa galdu māksliniecei klāt pienesa. Pati, protams, sēdēja zāles viducī. Kā gan citādi. Bērni no skolas bija atnākuši, kā bitītes ap medus ziedu pie, ap Tairīti uz ceļiem notupuši. Klausījās Tairītes stāstos. "Šoreiz par ko?" pēc sarunām vaicāju māksliniecei. "Zini, mazas mīļumlietiņas," atteica Tairīte. "Es stāstīju, kā Vidzemē radies tik daudz dakteru un mākslinieku, labu ļaužu." Tairīte pieklusa. Ar acīm pasmaidīja un teica: "Tāpat kā te – Irlavā.".