Tā nu vēsturiski ir iznācis, ka gada tumšākos mēnešus gaismo mūsu Brīvās un Neatkarīgās Latvijas dzimšanas dienas svinības. 18. novembra vakarā jau pats brauciens vien uz Rīgu var sagādāt neatkārtojamu svētku noskaņu, kad galvaspilsēta tērpta svētku rotā, izgaismots dzelzceļa tilts, televīzijas tornis, kas esot teju vai augstākais Eiropas valstīs. Un cilvēkos, kurus sastapsim ielās, būs īpaša svētku noskaņa.

Tauta savus svētkus svinēs arī lauku ciemos un mazpilsētās, kur notiks lielāki un mazāki svinīgi pasākumi, veltīti Latvijas gadskārtai, kaut vai tikai kopīgi noskatoties filmu «Rīgas sargi», iededzot logos svecītes. Šajās dienās dzimtenē atgriezīsies daudzi, kas dzīvo un strādā ārzemēs. Atbrauks un koncertēs arī leģendārie «Čikāgas piecīši», gluži tāpat kā pirms 15 gadiem, kad viņi mūsu toreizējo dzīvi un sadzīvi bija tik vērīgi, pat niansēs noskatījuši un apdziedājuši savās vienkāršajās, sirsnīgajās dziesmiņās, kuras aizkustināja tik daudzus. Zinu, ka par vārdu "leģendārie" daži varbūt pasmīnēs, bet esmu no tās paaudzes, kura atceras, ka Čikāgas piecīši okupācijas laikos bija kaut kas ne pārāk atļauts un ierakstus ar viņu dziesmām oficiāli iegādāties nevarēja. Toreiz arī 18. novembrī svecīti kapsētā pie tuvinieku kapa nedrīkstēja iedegt, kur nu vēl mājas logā….
Ciemos uz Latviju atbrauks arī tie, kas dzimteni atstājuši pēdēja desmitgadē un devušies svešumā, lai izdzīvotu, lai sarūpētu savai ģimenei cilvēka cienīgus dzīves apstākļus. Un tāpēc šajos svētkos izjūtas nebūt nav tik viennozīmīgas. Jāpiekrīt kāda vīra televīzijas pārraidē teiktajam, ka viņš nemīl savus pašreizējos politiķus, kuri diemžēl pārāk maz ir strādājuši Latvijas labā, bet mīl savu Latviju un vēl tai saules mūžu.
Un tieši tāpēc – lai sniegtu atbalstu viens otram, savai valstij, lai saglabātu ticību nākotnei, lai saglabājam cerību par skaistu valsti arī savos bērnos – svinēsim svētkus! Izgaismosim savu Latviju. Ne tikai svecīšu un skatlogu gaismā, bet pirmāmkārtām – savās domās un sirdīs!