22. jūlijs – šī jau būtu īpaša jubileja arī ”parastajā notikumu ritējumā” ar Tukuma novadu saistītam nozīmīgam cilvēkam, jo 22 gadus Alberts Buliņš nokalpoja kā katoļu garīdznieks Tukuma un Lamiņu katoļu draudzēs un 22. jūlijā svinēs savu 85. jubileju Jelgavā, savā pašreizējā dzīves vietā. Pirms zīmīgās jubilejas pavisam īsā vizītē apciemoju cienījamo priesteri Jelgavā.

Savā Tukuma laikā viņš bija kļuvis teju par tādu kā pilsētas zīmolu – ar savu pavisam īpašo smaidu, sirsnīgo labestības starojumu, atvērtību, laba vēlējumu ikvienam. Likās, ka viņš tieši savā ikdienā iemiesoja reiz Mātes Terēzes ieteikto: ”Jūs pat nevarat iedomāties, cik daudz var paveikt vienkāršs smaids…” Un arī pats A. Buliņš par laiku Tukumā saka: ”Tie man bija gaišākie gadi.”

Lai gan pēdējie gadi zināmā mērā bija arī pārbaudījuma laiks – sirmais priesteris toreiz nokļuva Raudas pansionātā. Daudziem no tiem, kas viņu pazina, kas bija tik daudz guvuši no viņa personības starojuma, tā likās netaisnība. Sašutis toreiz bija arī Tukuma leģenda – fotogrāfs Jānis Vītols: ”Tik labs cilvēks, visu sevi atdevis citiem, un tā!…” Dzīvojām visi notiekošajam līdzi, bet īsti jau nezinājām – kā to varam mainīt. Un tad jau laikam Dievs ņēma un iejaucās… 

– Ko gan šī pieredze jums deva? Vai ir kas labs arī no šī – ne tik gaiši piedzīvotā?

– Nu labāk, lai nekas tāds gan vairs neatkārtotos… Labais ir, ka es tomēr to visu varēju panest, paciest kā tādu dzīves krustu, nastu un darīt visu tā, lai tas man nebūtu tik smags. Ar visiem tiem cilvēciņiem pansionātā iemācījos saprasties…

– Izdevās?

– Jā. Grūti jau gan bija – sākumā nebija man ne grāmatu, ne arī īsti televizora… Tāds īsts tuksnesis un šķīstīšanās, pazemības skola. Bet nē, tie nebija mani smagākie gadi… Lai gan.. dažreiz gan no apkalpojošiem nebija īstas pretīmnākšanas. Ēšanu gan ievēroja, tā tur bija ļoti laba – četras reizes dienā, no tās pat nevarēja īsti tikt vaļā… Taču tā kā jau dzīvē biju daudz ko piedzīvojis – arī padomju armiju netālu no Vorkutas, kur būvējām dzelzceļu, tad biju grūtībām gatavs… Pie manis arī daudzi brauca ciemos – no draudzes, radinieki.   

Toreiz arī es domāju: ”Kur es esmu? Kāpēc es te esmu? Cik ilgi man te jābūt un kas tālāk būs?” Un tad pēc laika pēkšņi, 2015. gada decembrī, vienu dienu man piezvanīja radinieks – Ilgonis, brāļa dēls: ”Albertonkul, mēs jums ņemsim ārā…”  Kā tad – es jau te esmu nostiprināts un iestiprināts? ”Pēc nedēļas esi gatavs…” Tā arī notika – bija sagatavojuši, izremontējuši istabiņu Jelgavā pie labiem cilvēkiem.

***

Šī nu jau patiesi ir labā vēsts – ar priesteri Albertu notikušais apliecina – Dievs tomēr ir taisnīgs un patiesi klātesošs, žēlsirdīgs. Notikušais ar priesteri tagad ir labā vēsts – viņš, lai arī šobrīd ir pirmās grupas invalīds, ir manāmi atlabis pa šiem gadiem; gandrīz ikdienas aizdodas līdz pastam, veikalam… Pats saka, ja būtu palicis pansionātā, būtu jau mūžībā. Bet tagad sagaida ciemiņus, dažkārt pie viņa atbrauc arī Jelgavas priesteris Arnis Vizbelis un aizved līdz dievkalpojumam Kalnciema baznīcā. Bet par tuvo jubileju priesteris saka:  ”85 – tas tomēr ir daudz; katra diena kā pirmās dzīves diena jāsāk…” Lai suminājumi, stipra veselība un možs garastāvoklis arī turpmāk, un, Paldies par visu, ko esat, priesteri Albert, devis Tukumam un tukumniekiem!

Sarunu ar jubilāru lasiet piektdienas, 19. jūlija, laikrakstā ŠEIT=>