Šodien jūrmalciemniekam Jānim Kalnpuram liela jubileja – 80. dzimšanas diena. Jubilāra dzimtās mājas ir Ragaciemā, kur dzimtā puse ir arī viņa kundzei Hildai. Arī viņa savu 80. dzimšanas dienu nosvinējusi nesen – 3. maijā, bet nākamgad abi atzīmēšot saskanīgas ģimenes dzīves 60. gadskārtu.

Taču pats Jānis Kalnpurs saka, ka viņa dzīves pirmie 40 gadi aizritējuši Lapmežciemā, kur pagājuši skolas gadi un 20 gadi nostrādāti zvejnieku kolhozā «Selga», bet mūža nākošie 40 – Engurē, no kuriem 20 nostrādāti par zvejnieku kolhoza vadītāju un 20 – atpūtā, kā arī, vadot no kolhoza privatizēto uzņēmumu «Engure».

Ar dziļām saknēm savā novadā

J. Kalnpurs:

– Mans tēvs bija zvejnieks un Latvijas armijas seržants, instruktors, bet vecaistēvs Miķelis Kalnpurs apglabāts pie Ragaciema kapu vārtiem kopā ar 1. pasaules kara zaldātiem. Viņš ir nopelnījis Lāčplēša ordeni kaujās pret Bermontu. Mēs tikai nevaram atrast ordeni, bet muzejā ir dokumenti, kas to apliecina. Es viņam aizvien nolieku puķīti, pats biju mazpulkos 1939. gadā, pionieros. Komjauniešos nebiju, bet mani savaņģoja partija, jo kolhoza priekšsēdētājam partijā bija jābūt.

Jāņa vecāki dzīvojuši «Jūrniekos», kas atradušies tur, kur tagad krodziņš, iepretī ceļam uz Ragaciema kapiem. Brāļa dēli vēl tagad dzīvo Lapmežciema novadā un nodarbojas ar zivju zveju, pārstrādi un realizāciju.

Kad liktens savu lēmis

Hilda dzīvojusi pašā jūras malā, «Sīgās», kur nu stāv bijušās zivju fabrikas ūdenstornis. Jautāts, kā Jānis ieskatījās tieši Hildā, viņš pastāstīja, ka tolaik meitene vedusi garām viņa mājām govi uz Kaņiera pļavām un tad viņš arī skaistuli pamanījis. Hildas vecmāmuļa bijusi bērnu saņēmēja visos jūrmalciemos, un viņa stāstījusi, ka Liktenis, vai pats Dievs nolicis, ka Hildai un Jānim jāprecas, jo Jāņa māte, kurai viņš bijis pirmais bērns, aizlienējusi no Hildas mātes krekliņus un autiņus.

Otra, līdzīga epizode par kopēja liktens iespēju bijusi 1944. gadā, kad Ragaciems bijis frontes ielenkumā. Tolaik ļaudis bija raduši patvērumu Kaņiera ezera Ādamsalā. Tur uztaisītas lielas teltis, kurās gulēja galvenokārt sievas ar bērniem. Kā gadījies, kā ne kādu rītu izrādījies, ka Jānis un Hilda gulējuši abi uz viena spilvena – tika katram kājas uz savu pusi. Tolaik jauniešiem bijuši kādi 13 vai 14 gadi. Kāds tur brīnums, ka pēc gadiem abi viens otram teikuši «jā» vārdu?

Piepildījums – bērnos, mazbērnos un mazmazbērnos

Neskatoties uz tik cienījamiem gadiem, Kalnpuru pāris joprojām ir ļoti aktīvs un darbīgs – dārzs lieliski sakopts, ir interese par visu, kas notiek valstī, godā grāmatas, laikraksti, televīzija. Prieks par bērniem, mazbērniem un mazmazbērniem. Kalnpuriem ir trīs bērni – divas meitas un dēls. Mazmazbērni – divi, mazmazdēliņš Dāvis Rīgā absolvējis bērnu dārzu un nākamajā gadā ies 1. klasē, bet mazmazmeitiņa Marta turpina mācīties. Viena mazmeita Ilze beigusi Juridisko fakultāti Latvijas universitātē, pašreiz mācās maģistrantūrā, bet mazmeitiņa Agate, kura jau paguvusi vectētiņu apsveikt ar lilijām, mācās par arhitekti. Viņa sākumā studējusi Rīgas tehniskajā universitātē, bet tagad – Vīnes Mākslas akadēmijas Arhitektūras nodaļā. Mazdēls Kristaps ir būvniecības speciālists.

Nožēlojami, ka zvejniecība iznīkst

J. Kalnpurs:

– Kad Latvija kļuva brīva, labi domādami, mēs nodibinājām trīs SIA – «Undu», kas nodarbojas ar zivju pārstrādi; SIA «Līcis» līča kuģīšiem un «Engure» ar jūras flotes kuģiem, kuru vadīju es. Mocījāmies apmēram astoņus gadus. Ja grib maksāt nodokļus par nozvejoto zivi un zvejnieks kaut ko saņemt, nopirkt degvielu, zvejas rīkus, nekas no tā nesanāk. Bija jāšmaucas – gandrīz vai jādomā, kā nemaksāt vai apiet nodokļus. Bet nemaksāt nodokļus, tas nozīmē pastāvēt īsu brīdi. Lai tie zvejnieki, kas man tajā SIA apvienojās, saņemtu vēl kādu labumu, sākām kuģus pa vienam vien pārdot. Arī degvielas cenas ir uzkāpušas tik augstu, ka valstī zvejas flotes vairs nebūs. Eiropa maksā par kuģu sagriešanu lūžņos, un lielu summu – par normālu kuģi, kas zvejoja, saņem 150 līdz 200 tūkstošus latu. Tā tak ir nauda! Bet par to naudu jaunu kuģi nopirkt nevar. Ja nevar nopirkt jaunu kuģi, tad tak ir cauri. Vēl divi kuģi «Līcim» ir palikuši, bet nav teikts, ka pēc gada nesagriež gan vienu, gan otru. Ar šī brīža zvejniecības politiku un Eiropas Savienības nostādnēm zvejniecība Latvijā iznīks. Vecajās valstīs zvejo ar lieliem kuģiem. Viņi neražo tādas delikateses, kā mēs. Mēs Latvijā faktiski esam šprotu dzimtene. Ne Krievijā, ne Vācijā tādas šprotes nepazīts, par to liecina arī nosaukums «Rīgas šprotes», «Baltijas ķilava». Baltijas jūrā Rietumvalstu lielie kuģi šīs zivis maļ miltos.

Varbūt ar laiku…

– Zvejnieks bez zivju rūpniecības nevar iztikt. Arī mazajos apjomos, ja apskatāmies, kas notiek Ragaciema zivju tirdziņā. Cik nesamērīgi zemas cenas ir līcī zvejotajai reņģītei un cik nesamērīgi augsta, ja tās nokūpina. Tas ir jāizlīdzina. Agrāk to darīja zvejnieku saimniecības, tagad to varētu darīt valsts ar nodokļu politiku. Es pirms 10 gadiem teicu, ka Engures ostā jābūt rūpniecībai, ka nekāds tūrisms nesanāks. Arī pašlaik ir nelielas SIA, piemēram, SIA «Engures jahtu osta«, bet Engurē tikai viena jahta… Tāpat SIA «Engures zvejas osta», kur apvienojušies tikai trīs zvejnieki. Uz ārpusi izliekas, ka notiek pamatīga organizēšanās, bet zem tām šiltēm nekā nav. Pie privatizācijas bija kļūda, ka daļa ostas palika valstij, daļa – pašvaldībai, daļa privātam, tāpēc ostas darbība nesekmējas. Osta jāpadziļina katru gadu. Nesen Engures ostā piestāja regate, es biju viens no pieciem tās sagaidītājiem. Taču tas ir tikai vienreizējs pasākums. Tomēr pārāk kritiski izteikties nevar, jo Engurē būvē katamarānus, varbūt ar laiku kaut kas attīstīsies.

Tagad nestāvētu malā

– Ja tāda iespēja tiktu dota, kas ir tas, ko savā dzīvē darītu savādāk?

– Ja otrreiz būtu Atmoda, es aktīvāk iesaistītos tās darbā un censtos, lai nebūtu tā, kā tagad – visi grib Brīvo Latviju, bet viens pret otru izturas slikti. Visi grib – gan Tautas partija, gan Zemnieku savienība, gan Jaunais laiks un visi pārējie, bet viens pret otru cīnās, un, ka tik to sliktāko viens otram, ka tik viens otru nomelnot. Viņiem iekš tās gribēšanas rodas tādi labumi, ka grūti no tiem atteikties. Es gan no tiem labumiem atteiktos. Jo tad, kad strādāju, es nevaru iedomāties, ka būtu pieņēmis kādu kukuli vai mantisku vērtību, lai kādam kaut ko labu izdarītu. Tagad par to runā nepārtraukti. Viņi gribēja Brīvu Latviju, bet tas mantiskums viņus par daudz aizrāva.

Esmu piedalījies visās vēlēšanās, kādas vien notikušas. Es ticēju, ka būs labāk un labāk. Arī mani sākumā aicināja piedalīties kā deputātam pagasta darbā. Bet pirmajos gados, kad aizgāju pensijā, es diezgan pārdzīvoju, jo daudz bija uzbūvēts, viss gāja ne tā, kā tam vajadzētu būt. Es nepieteicos, gribēju palikt vērotāja lomā. Tagad, ja aicinātu, es nestāvētu malā, bet žēl, ka tagad mana bagātība ir tie daudzie gadi… Es būtu gājis un strādājis daudz aktīvāk. Tolaik jau daudzi pārmeta, bija sanāksmes, kur kolhoza priekšsēdētājus uzskatīja par nevēlamiem. Tautas frontes vienā sapulcē, kad mēs gribējām iestāties, viena aktīva sieviete (kad strādāju kolhozā, ar viņu cīnījos, lai mazāk lieto alkoholu) pateica, ka bijušos kolhoza priekšsēdētājus taču nevarot ņemt "Tautas fortā", kaut gan pati nemaz lāga nezināja, kas tā Tautas fronte ir. Tos gadus es esmu pazaudējis, jo septiņdesmit gados varēju aktīvi strādāt. Tagad jau gan būtu tā kā par vēlu, un to mēs jau redzam Saeimas sesijās, kā tie nogurušie deputāti snauž, lasa avīzi, garlaikojas – Kalvītis, Pauls, Bresis.

– Kā tikt ārā no pašreizējās situācijas?

– Nezinu. Tāpēc es uz šo referendumu neaizgāju. Šaubos, vai iešu arī uz nākošo, jo te arī piedāvā galējības. Es godīgi maksāju nodokļus sociālajā fondā un man pensija ir Ls 200, bet piedāvātie likuma grozījumi var radīt situāciju, ka palielinās pensijas arī tiem, kuri neko sociālajā fondā nav maksājuši. Protams, es piekrītu, ka pensijas atbilstoši inflācijai ir jāpalielina.

Daudzi aiziet balsot, jo – nav labi, bet neviens jau nepasaka, kā ir labi. Tad par ko lai balsoju? Deputātiem un valdībai tagad ir jāizdara secinājumi.

Draudzība un labi darbi nekur nepazūd

Savu laiku Jānis Kalnpurs vada, apbraukājot Latvijas skaistākās vietas. Kurzeme jau esot apskatīta, tagad jābrauc uz citiem novadiem. Viņš vēl gribētu apceļot Vidzemi un Latgali. Savulaik daudz ceļots pa ārzemēm – Krievijā ir būts, Eiropas valstīs, Tālajos austrumos un Amerikā arī.

Jāteic, ka J. Klanpurs aizvien ir ticis arī novērtēts. Kad 80. gados rajona delegācija viesojās Baltkrievijā, Koreļičos, pie kolhoza priekšsēdētāja Ivana Pavloviča Mihaila dēla, viņš ar lepnumu rādīja rožu dobi pie sava kolhoza kantora un stāstīja, ka šādas dobes noskatījis pie draugiem Latvijā – pie «Padomju zvejnieka» priekšsēdētāja Jāņa Kalnpura, un rozes atvedis no Latvijas. Arī savā mājā Pavlovičs bija izveidojis apstādījumus un ap kolhoza kantori iestādījis nelielu parciņu. Faktiski pēc viņa gribas to bija izdarījusi priekšsēdētāja sieva, par ko kolhozs samaksāja 23 rubļus. Vēlāk gan partijas komiteja viņam to pārmeta un pat sodīja, ka Pavlovičs izdomājis, kā sievai labi nopelnīt, jo Baltkrievijā apstādījumi 80. gados nebija cieņā – kartupeļu vaga veda līdz namdurvīm. Lai arī kā nebūtu, par ražošanas lietām Pavlovičam jau bija piešķirts Ļeņina ordenis un parks… Tas saglabāsies nākošajām paaudzēm. Jāteic, ka arī Engurē, pateicoties Jāņa Kalnpura prasmei un tālredzībai, paliks infrastruktūra, kas nepieciešama nākošajām paaudzēm.

– Esmu priecīgs, ka dzīvē esmu nopelnījis divus vērtīgus apbalvojumus. Kad nodevām ekspluatācijā Engures vidusskolu, saņēmu «Izglītības darba teicamnieka» apbalvojumu un 1987. gadā, kad man piešķīra Latvijas Nopelniem bagātā Zvejnieka nosaukumu. No visiem saņemtajiem apbalvojumiem es lepojos ar šiem diviem, – saka pats Jānis Klanpurs.

Viņš arī atzīst, ka tolaik bijis vieglāk strādāt, jo bijusi nauda, ko varēja ieguldīt kultūrā un izglītība. Tagad esot grūtāk šos jautājumus risināt, bet pašvaldība savu iespēju robežās godprātīgi to darot. Bet, ja runā par 80. gadu jubileju, tad neesot nevienu Jāņu, kad draugs no Koreļičiem nebūtu apsveicis, gan jau piezvanīs arī šodien, 7. augustā. Bet ģimenes lokā neliela svinēšana notikšot svētdien, kad visi būs brīvi no darba pienākumiem.