Tas notika nesen. Februārī, laikā, kad sals skrūves piegrieza un naktīs termometra rādītājs nokrita līdz mīnus 25 grādiem. Tad arī pazibēja ziņa, ka Slocenes ledū iesalis gulbis. Un tad ļaudis devās gulbi glābt.

Mūsu ausīs ziņa nonāca no Patrīcijas Dūmiņas. Patrīcija mācās Upīšskolā, mācās labi, ir skolēnu pašpārvaldes līdere. Viņa skolā par gulbi ziņoja un sacēla pamatīgu troksni. Starpbrīžos, stundu laikā runāja, ka putns ledū ielūzis. Tak jau dzīva radība un vēl gulbis… Patrīcija dzīvo Jauntukuma pusē un no skolas nereti iet pa Gaisa tiltu, tad pa taku pāri Slocenei un pēc tam pa nokalni gar elektriķiem. Drošāka iešana, tur mašīnas garām netraucas, nešļakstās, svaigu gaisu, cik tīk, var elpot ar pilnu krūti. Tā arī Patrīcija gulbi Slocenē ieraudzīja. Tobrīd upei viscaur ledus vāks bija virsū, tikai pie tiltiņa un zem tā vien vaļā. Kāda metra, pusotra metra platumā. Straume šajā vietā ašāka, un akmeņi, neliels kritums aizsalt neļauj. Gulbis tad nu tur, kur vaļējais ūdens ar ledu robežojies, bija apmeties. Nekustēja ne no vietas. Patrīcija iepriekšējā dienā par nelaimi ziņojusi glābējiem, pašvaldības policijai, valsts policijai arī laikam. "Skatīsimies, centīsimies palīdzēt," tāda bijusi atbilde. Eļļu ugunī ielējis kāds ierēdnis klausules otrā galā. Tā skanējusi: "Dabas māte pati labāk zina, kam dzīvot, kam nē…". Par šiem vārdiem arī bērni Upīšskolā sašūmējās. Tad Patrīcija kopā ar saviem klasesbiedriem gāja gulbi lūkot.

Es arī turp devos. Ar auto tur piebraukt nevarēja, bet takā gar piekalni sniega vaļņi bija līdz ausīm. Gulbis bija tāpat – uz ledus, ūdenī, bet nekustēja ne no vietas. Zvanīju glābējiem. Viņi teica, ka esot lietas kursā. Esot jau arī tur bijuši un savām acīm redzējuši, ka gulbis šad un tad pārvietojoties pa neaizsalušo vietu upē. Putnam līdzās bija ēdiens. Sadrupināta maize, kāds pusi klaipiņa atstājis. Uz ledus metru atstatumā noklāta sedziņa, kur putnam gulēt. Pašvaldības policisti, uz ielas satikti, teica, ka visu zinot. Viņi laiku pa laikam lejā noejot – situācija tiekot kontrolēta. Tās dienas pēcpusdienā sals atkal sāka rosīties. Kas ar putnu notiks? Kad Patrīcijai stundas bija galā, gājām vēlreiz gulbi lūkot. Zvanījām Simonai Grundulei uz dzīvnieku patversmi un teicām, ka gulbis nelaimē. Lai palīdzot! S. Grundule teica, ka putns varot būt slims, savainots; viņa ar Vilni (Vilni Grunduli) nemaz to "zvēru" no upes izcelt nevarot. Un ja nu iesalis..? Vajagot glābējus ar zāģiem, ķekšiem, tīklu. Ja izcelšot, patversmē vieta atradīšoties. Zvanījām Daigai Slavinskai uz Pārtikas un veterināro dienestu. Daiga nekad palīdzību nav atteikusi, dzīvo radību mīl… Norunājām pie tiltiņa tikties. Kamēr gaidīju Daigu, vairāki garāmgājēji gulbim bija ko atnesuši. Pēc neilga laika Daiga bija klāt un sāka putnu gaiņāt. Gulbis spārnus pavēzēja un, mums par lielu prieku, pats kājās uzslējās. Gulbim noteikti bija štuks, ka jāizdzīvo, ja reiz mājās palicis…

Nākamajā dienā pie mums redakcijā ieradās māksliniece Ilze Pauliņa un arī aicināja glābt gulbi – tas pussalis guļot uz ledus, būšot pagalam. Aizgājām. Tiešam gulbis gulēja uz ledus kā pielīmēts. Ņēmām atkal rīksti rokās. Vienreiz, vēl un vēl, līdz gulbis slējās kājās. Lai arī spalvas sals pie ledus bija pierāvis, putnam kājās spēks, un tas no ledus atrāvās. Atkal labi!

Satiku Patrīciju, stāstīju, ka ik pa laikam putniņš, drošs paliek drošs, ar rīksti jāpabaksta. Uzzināju, ka Patrīcija kopā ar draudzeni nereti aizejot savu gulbi apraudzīt. Slocene no ledus skavām vaļā jau raisoties, bet gulbis vēl aizvien esot turpat. Papeldot, ar knābi ūdenī ko sameklējot. Cilvēki, tāpat kā līdz šim, garām ejot, ko ēdamu putnam atnes. Nāk ne tikai tie, kuriem taka garām ved, nāk savu gulbi apraudzīt. Sīkums – citi sacīs. Mazums gulbju ziemot te paliek, un visādi gadās. Un kā Māte daba izlemj…. Bet mēs, tukumnieki, par dzīvu radību stāvējām. Forši. Laba asara acīs iespraucās, jo mums izdevās…