«Mazveģu» plašajā pagalmā draudzīgi sadzīvo pakupla mājputnu saime. Šogad par tās pilntiesīgu locekli kļuvis arī gulbis.

Tas ir īsts gulbis. Pie Dailas Ermanes «Mazveģos» nokļuva no Rīgas. Ne jau no putna laba prāta. Šķiet, pērnruden gulbēnam nepaveicās. Viņu izcēla no Daugavas Rīgā, kaut kur «Radisson SAS» viesnīcas apkaimē, pavisam novārgušu. Labi ļaudis putnu nogādāja Rīgas Zooloģiskajā dārzā. Tur to apārstēja. Nācās implantēt spārna galu. Tā nu tas ir – putns nekad nebūs lidotājs. Bet viņš, paldies Dievam, nekad arī neuzzinās, ko nozīmē tur augstu gaisā mākoņos lidot projām, atpakaļ. Rudeņos gan putns kļūs tramīgs. Klausīsies savas cilts brāļu un māsu atvadu sveicienus. Kas zina, varbūt kāds vientuļnieks kādreiz nolaidīsies «Mazveģu» pagalmā. Paliks uz dzīvi.
Zooloģiskajā dārzā vietas nebija, un cilvēki atcerējās Dailu, «Mazveģu» pagalmu. Te teju visu cauru gadu vistas klukst. Perē, kas vien sadomā. Vistas, gaiļi, pīles, cāļi – pusaugu un pavisam vēl maziņi. Pagalmā valda demokrātija un līdzāssadzīvošana. Gadās pa izlecējam, bet to ātri vien pārējie noliek pie vietas. Arī lielie suņi – rotveileriene Sandija un viņas suņuvīrs Ramis – respektē un sargā. Lapsa kūmiņš «Mazveģiem» iet ar līkumu. Neies tīšu prātu nelaimi meklēt. Dakteri, kuri gulbi ārstējuši, teikuši, ka gulbis esot viņa – princese. To tā īsti manīs pavasarī. Dēs vai nedēs olas. Iesākumā pīles uzbruka gulbim, gāgināja: "Tu – svešinieks. Esi nomaldījies! Mēs te saimnieces!" Drīz visi sarada. Ziemā, cik nu pērn mūspusē bija tās ziemas, nedēļu, divas putniem nācās pasēdēt kūtī uz laktas, protams, ne jau gulbim. Viņam tur siena kaudze labu labā gulēšanai. Vasarā putns labprāt nakšņo dīķītī vai tā krastā. Pīlēm arī atļauj dīķītī uzturēties. Lūkojas ar vienu aci mēnesī, kad tas izrāvies no mākoņmalas un savā gulbja prātā prāto.