Dzidras un Arvīda Tilmaņu mājās «Saliņās» aizvien tiek svinēti Zvejnieksvētki. Tad sabrauc kupla radu saime – māsīcas, brālēni, pašu meitas Gunas ģimene – pavisam ap 50 cilvēku. Pagalmā tiek celts teltis, visas mājas istabiņas aizņemtas. Svinēšana notiek gan «Saliņās», gan pagasta centrā, kur jaunie sarīkojot dažnedažādas izklaides. Šogad šī pulcēšanās bija pārcelta mēnesi vēlāk, jo 23. augustā mājas saimnieki Dzidra un Arvīds Tilmaņi svinēja savas Zelta kāzas.

Zvejniekdēls trešajā paaudzē

Arvīds nācis no dzimtas, kas vismaz trešajā paaudzē nodarbojas ar zvejošanu. Sākumā gājis tēvam līdzi zvejā, kā pats saka, jau no bērna kājas līdz kļuvis par pieredzējušu jūrā braucēju un ticis kapteiņa godā. Laivas tolaik bijušas tepat, mājām pretī, arī tālāk – sedumos. Kā kurā reizē. Latvijas laikā gan zvejoja, gan zemi apstrādāja un malku gādāja, ko zvejnieki tad transportēja uz Rīgu pa jūru. Pa ziemu ar zirgiem izstrādāto malku saveda jūras krastā, tad sakrāmēja laivā, no kuras savukārt to sacēla uz prāmja. Bija gan papīrmalka, gan stutmalka. Bet to bija obligāti jāmizo. To darīja jūrmalā. Malkas vešanai izmantojuši vecākas laivas, ko zvejai vairs nevarēja izmantot, jo, malku vedot, laivas apdauzītas un tad tīkli ķērās – laivas zvejai vairs īsti nederēja.

Engurē atnāk jauna skolotāja

Dzidra dzimusi Talsos, skolas gados bijusi tukumniece un sākumā aizgājusi strādāt uz Lapmežciemu. Tā kā tur klašu skaitu samazināja, nācās meklēt darbu citur. Lapmežciemā bija jauna skola, asfalts… Engurē – skola vecā ēkā, tumša, kokos, jāiet cauri vienai klasei, otrai, lai tiktu līdz savējai. Zemes ceļi, dubļi. "No šejienes gan ātrāk jātiek projām, gadu nostrādāšu un – prom!" nodomājusi jaunā skolotāja. Taču dzīve, kā mēdz teikt, pajokojās… un – uz mūžu…. Viņa ballē ieskatījās staltā zvejniekpuisī. Arvīds uz balli nācis ar draugu. Lai būtu drošāka dūša, viņi tā nedaudz…iedzēruši. Dzidra ar savām draudzenēm spriedusi, ka puiši jau – tā nekas, bet īsti nepatīk, ka to dūšu uztaisījuši… Taču drīz vien Arvīds atskārtis, ka ar meitenēm gluži labi var runāt arī bez iestiprināšanās. Patiesība atklājās, kas Arvīdam ir atbilde uz jebkuru teicamo, un vārdi kabatā nekad nav jāmeklē. Viņš saviesīgās reizēs mēdz būt pasākuma dvēsele un gara uzturētājs. Bet Dzidra saka, ka Arvīds piesaistījis viņas uzmanību ar savu precizitāti. Ja ko solījis, zināja, ka to izpildīs. "Kad apprecējāmies, uz ballēm vairs tā negājām. Savu mēriņu jau Augusts ar draugiem tāpat iedzēra, bet tas notika mājās, saviesīgā kompānijā, bet pa krogiem apkārt viņš nestaigāja," ar vēlāko kopdzīvi ir apmierināta Dzidra.

"Man ar Arvīdu laba dzīve, es nevaru nevienu sliktu vārdu teikt. Man tiešam ir labs virs. Arī vīra māte laba, visi vīra radi arī bija labi. Zvejniekciemā mani ļoti ātri pieņēma. Es jau biju te kādus pāris gadus nostrādājusi. 1956. gadā atnācu, 1958. gadā apprecējāmies. Protams, arī man vajadzēja pielāgoties: ja kaut kur bija kādas zvejnieku izdarības, uz tām noteikti bija jāiet, kaut arī dažkārt varbūt uz tām nemaz no laba prāta neietu," saka Dzidras kundze.

Arvīds vēlāk kļuva par kapteini uz līča kuģīšiem, tālāk viņu nelaida, jo tēva brālis dzīvoja Zviedrijā. Tā laika varas vīriem bijušas bailes, ka Arvīds neaizbēg ar visu kuģi uz Zviedriju… Jautāta, vai Dzidrai nebija bail, kad vīrs ar kuģi jūrā, bet rudeņos pūš stipri vēji un vētras, Dzidra atbild, ka sākumā to tā īsti nemaz neesot apzinājusies… Bet Arvīds tikai smej un saka: "Teiciens ir tāds: "Lai Dievs gādā par tiem, kas ir malā, uz jūras mums pašiem ir jātiek galā.""

Pašiem jāceļ sava māja

Sākumā dzīvojuši pie vīra mātes. Arvīds gribējis vecai mājai taisīt istabu klāt, bet māte teikusi, – visi taisa paši savas mājas un arī Arvīdam ar Dzidru jābūvējas. Un labi vien bija, atzīst Dzidra. Māju Arvīds uzcēlis gada laikā, vien centrālās apkures ievilkšanai aicinājis meistarus. "Vajag tikai apetīti. Ja grib, tad var iemācīties visus darbus. Ja negrib, tad nevar. Noskatās, kā citi to dara, un taisa pakaļ," par savu veikumu un amatnieka prasmēm saka Arvīds.

"1962. gadu sagaidījām savās mājās. Paveicies arī ar to, ka māja uztaisīta uz vecāku zemes, un nu, šajos laikos, kad katrs meklē savus dzimtas īpašumus, nav nekādu problēmu."

Sākumā, kad Dzidra aizgājusi pensijā, pirmos gadus 1. septembrī ļoti gribējies iet uz skolu. Taču meita mācījās, gaidīja bērniņu, vajadzēja palīdzēt. Arī vīrs vairs negribēja ne dzirdēt par sievas strādāšanu skolā. Tā radās citas rūpes, un nu jau arī vairs nemaz negribas iet strādāt. Arī 1. septembrī trauksmes sajūtas pazudušas. "Manuprāt, tagad ir grūti strādāt skolā. Pierast pie tā, ka bērnam var atļaut visu, to es nekad nevarētu. Cik reizes neesmu skolnieku paņēmusi pie rokas, līdz viņš apstājas un nomierinās… Tagad es to nedrīkstētu. Nē, to es nevarētu paciest! Bet man klasē ir bijuši ļoti labi bērni. Nav pat nepatīkami starpgadījumi bijuši. Bija slinkāki, bija gudrāki un mazāk gudri, bet ar bērniem varēja visu sarunāt. Man klasē bija astoņas meitenes un 30 puiši. Vēl aizpagājušā gadā četri no viņiem, nu jau cienījami vīri, atbrauca ciemā," stāsta Dzidras kundze.

Lieli ekskursanti Tilmaņi nav bijuši, bet ne kolhoza, ne skolas rīkotās ekskursijas garām nav laiduši. Pašā sākumā ar smagām mašīnām uz cieta sola braukuši tālus gabalus. Tolaik bijušas arī Uguntiņas (atpūtas vakari) modē, dažādi svētki; kad plāni izpildīti, bijuši saviesīgie pasākumi. Gājuši arī uz teātri uz koncertiem. Dzidra saka, ka tagad gan teātrus skatīties braucot retāk, jo grūtāk atrast tās lugas, ko būtu interesanti skatīties. Jaunās esot pārāk avangardiskas un nereti nav saprotamas.

Atslēdziņa saskanīgai dzīvei

Sarunā ar Tilmaņu pāri nereti izskan: "Pielāgojāmies, ja grib, tad jau var,.." tā bijusi tāda kā dzīves gudrība cauri gadiem, kas palīdzējusi vienmēr visu noturēt līdzsvarā. Kas zina, varbūt tieši šīs pāris frāzes ir saskanīgas dzīves un laimes atslēdziņa, ko derētu pamēģināt jebkuram pārim?

Dzidras un Arvīda pašlaik vislielākais prieks ir viņu abu mazdēli – Edijs un Ģirts. Abi labi mācās, Edijs studē jau trešajā kursā augstskolā, Ģirts beigs 12. klasi. Viņi aizvien atbrauc padarīt smagākos darbus, kas jau katrās mājas mēdz būt. Abi puiši ir savu vecvecāku lepnums. Bet lielās Zelta kāzu svinības sarīkot palīdzējusi meita un mazbērni. Arī radi devuši mājienu, ka brauks ciemā…. Bet Arvīds, kā allaž, noplēš kārtējo joku:

"Nepaspējām izšķirties pirms Zelta kāzām, tāpēc bija jau vien jāsvin…"