Jel laidiet mani – vau, vau, – pajumtē!…
Ne velti, aprakstot ģimenes sunenes – piedzīvojumiem bagātās un 10 gadus jaunās taksītes Čiepas – pēdējos varoņdarbus, prātā nāk šī rakstiņa nosaukumā liktās senās studentu dziesmas rindas. Pavisam nesen – aprīļa sākumā – Čiepa bija izvēlējusies jaunas mājas.

Kur labāk, tur – mājas
Jāsaka, ka tā gan nebūtu pirmā reize, jo mūsu sunene takšiem raksturīgā manierē jau pāris reižu bija pievīlusi piederību ģimenei. Reiz viņa, apnikusi kopā ar bērniem dauzīties, un, tā kā lija lietus, bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem bija ielīdusi kādā blakus sētai stāvošā baltā opelītī pasildīties. Un, protams, Čiepas aktrises talants darīja savu – opelīša saimniekiem ne mirkli neradās šaubas, ka mazais, konvulsīvi trīcošais sunītis, kas starp dziļiem drebuļiem arī tā kā iesmilkstējās, kā iekaucās, nebūt nav ne slims, ne nosalis (vasarā!), ne badā. To jau viņi nekādi nevarēja zināt, ka šai piedāvāto gardumu rijīgi kampjošajai meitenei, lai nokļūtu mājās, atliek tikai uzkāpt mājas otrajā stāvā, kur bļodiņa allaž ir ēdamā pilna. Tas tāpēc, ka to nākas dalīt arī ar diviem kaķiem. Tā nu Čiepa bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem pārgāja dzīvot uz laukiem un tika atrasta tikai ar vairāku laikraksta sludinājumu starpniecību.
Otrā pazušana bija saistīta ar materiālo ieinteresētību. Kā gan citādi nosaukt sunes pārcelšanos pie cilvēkiem, kas nodarbojas ar gaļas izciršanu? Un arī pati "pārcelšanās" bija gana odioza. Proti, Čiepa kopā ar bērniem pastaigājās pa ielu, kuras mājām pirmajā stāvā ir gana zemi logi… Čiepas izvēlētajā jaunajā dzīves vietā tika ceptas akniņas… Viens mirklis, un bērni tā arī neattapa, kur sunīts palicis. Un mēs viņu – atkal jau ar sludinājuma palīdzību – atradām tikai pēc nedēļas. Vēl pāris reižu čiepa ir noklīdusi mežā, kad pēkšņi uzošņātas kāda zvēra pēdas…
Ja parādītas durvis…
Bet šoreiz gadījums bija īpašs. Un notika viss tā. Suneni pastaigā izvest šoreiz bija ģimenes galvas uzdevums, jo pārējā ģimene bija devusies ciemos. Atgriezušies mājās ap pusnakti, pārējie sastapa saimnieku mazliet samulsušu – suns esot pazudis. Kaut kur jau tepat esot, jo esot dzirdama riešana. Jā, tiešām, ieklausoties varēja saprast – kaut kur pavisam netālu uzstājīgajā "laidiet mani iekšā!" balsī rēja Čiepa. Iedomājieties to jezgu, kas sākās visādi citādi klusajā Jauntukuma savrupmāju ieliņā?! Pulciņš cilvēku svilpdami un saukdami Čiepas vārdu virzījās riešanas virzienā, bet viņus pavadīja nenormāla citu māju ķēdes suņu riešana! Dažos logos iedegās gaisma… Labi, ka Čiepa tiks atrasta ātri – viņa par jauno mājvietu bija izvēlējusies to ielas māju, kurai vienīgai sētā nebija suņa… Knapi pierunājām atgriezties.
Vēlāk pārrunājām, kā tas varēja gadīties. Izrādās, saimnieks, ar kuru Čiepai,