2. maijā Tukuma kultūras namā notika starpnovadu (bijušā Tukuma rajona) amatierteātru skate «Spēlmaņu laiks 2010».

Teātra spēles prasmi un varēšanu izrādīja Slampes amatierteātris ar M. Zīles lugu «Savedējs», Pūres kultūras nama amatierteātris «Lai iet!» (H. Paukšs «Tukšo pudeļu savācējs»), Jaunsātu tautas nama amatierteātris (A. Banka «Sausās lapas») un Tukuma pilsētas teātris «Brīvā versija» ar I. Škāna lugu «Gadījuma prieki».
Kultūras nama zāle bija vaļā no divām ieejām un izejām ar'. Izrādes sekoja viena otrai piecu stundu garumā. Visas diemžēl neredzēju. Slampeniekus satiku tad, kad viņi jau savu lugu bija nospēlējuši un dekorācijas no nama laukā uz ielas bija iznestas. Pie dekorācijām bildējās Elīza lugā, dzīvē Baiba kopā ar Robertu uz skatuves un Normundu ikdienā. Kā un ko slampenieki spēlēja, neatstāstīšu. "Baiba, kālab teātri spēlē?!" "Pirms 15 gadiem iesāku. Bērni bija mazi un teātris bija labs iemesls, lai no mājas laukā izietu. Un tā no izrādes uz izrādi visu laiku," teic Baiba.
Jaunsātu teātra aktierus bildējām pirms izrādes, vēl lampu drudža sastresotus. Ieviņa Vītiņa vēl pieteica: "Mēs kā apšu lapas drebam. Sliktu vārdu neraksti, ja mums kas greizi gadās!"
Gaidot skates noslēgumu, pavalodojām ar tukumniecēm – divām Sofijas kundzēm. Abas zālē sēdējušas no līdz. Kundes izbrīnītas, kālab zālē maz skatītāju. Viņas apmeklējot visas skates, visus pasākumus. Deju kolektīvu skatē arī bijušas. Abām esot dārziņi. Zeme brēktin brēcot, gaida darba rokas, bet svētdienā vajag atpūsties un visas četras izrādes bijušas tā vērtas. Jautājām kundžu vērtējumu par redzēto. Viņas atzina, ka kādā no izrādēm aktieru runu zālē bijis grūti saklausīt. Varbūt viņas klusā vietā sēdējušas, jebšu uz skatuves ir skaņu bedres? Kura izrāde tā bijusi – kundzes, lai aktierus neaizvainotu, neteica. Bet augšā, zālītē «Azote» pie Škāna, bijis ļoti labi. Aktieriem acis mirdzējušas. I bez valodas viss bijis skaidrs, ko grib pateikt.
Komisija – skatuves mākslas meistare Dace Liepniece, aktieris un režisors Valdis Lūriņš – dalījās par Tukumā redzēto. Lielākais atklājums esot bijis par uzdrīkstēšanos, gan aktieru, gan režisoru uzdrīkstēšanos. Un pareizi – jo nevienam aktierim kā jebkurā mākslas veidā nav nolikta latiņa, kas pareizi, kas – nepareizi. "Braucot šurp, piestājām pie pieminekļa. Tur gatavojās ķiršus stādīt. Tas bija kā kamertornis, kas visas dienas garumā ausīs skanēja. Liela, svarīga notikuma rezonansē. Allaž visapkārt kas notiek un notiek daudz. Jautājums ir: vai varam, vai spējam tie, kas ar to nodarbojamies, pašu svarīgāko uz skatuves uzlikt? Te vairs nav runas par kvalitāti, bet par izpratni – vai saprotam, kas cilvēkam šodien ir svarīgi? Piemēram, pūrenieku tukšo pudeļu savācējs. Kālab viņš un kālab tukšas pudeles?! Laikam taču vajadzīgs sanitārs darbā, cilvēku dvēselēs, vēl vairāk?" tā V. Lūriņš.
***
Bija jau arī vērtējums pakāpēs: «Azote» saņēma I pakāpes diplonu, pārējiem – II pakāpe.