Slampes pagasta ļaudis uzteic Ainu Ansoni: "Darbīgs cilvēks. Nekad neprasa: "Kas man par to būs?" Piemēram, pie mājas akācija bija saaugusi biežņā; kundze ņēma rokā rokas zāģīti un no krūmiem izveidoja akurātu dzīvžogu.

Pie durvīm sakaltis pīlādžzars, ozolīša zemzarīša lapas. Tās no Jāņiem. Katru gadu liek jaunas. Kundze teic, – aizbaida ļauno aci. Nav jau tās ļaunās acs, bet drošs paliek drošs. Ansones kundzei palīdz. Nedrīkst otram darīt to, kas pašam nepatīk, un tad visi cilvēki ir labi.
Ansones kundzei ir savs mazdārziņš. Patālu – viņpus dzelzceļam. Kas nekaitētu, ja dārziņš būtu tepat, pāri ielai! Bet – pa to laiku, kamēr aiziet līdz dārziņam, cik cīruļi kundzei augstu gaisā netreļļo! Rudeņos gājputni ar spārnu švīkstoņu sveikas pamāj. Dārziņā kundze izaudzē sev kartupeļus, saknes, gurķus.
A. Ansone sev ēdienu gatavo uz malkas plīts. Dzīvokli apsilda ar centrālapkures radiatoriem, bet ēdienam jau no laika gala virtuves kaktā atrodas balta podiņu plīts uz četrām kājiņām. Neko daudz nesilda, bet ēdienam ir pavisam cita garša. Malku kundze pati sarūpē. Dzelzceļa malā vīri izzāģējuši kokus, kas saauguši pārāk tuvu sliedēm; labāko paņem sev, bet zarus rokas resnumā turpat atstāj. Ansones kundzei tie ir labu labie – visus sīkos žagariņus savāc un ar ratiņiem transportē mājās.
Par ziemu Ansones kundze teic: "Nepatīk tāds laiks kā šajās dienās. Slidens. Nav jau kā pilsētā." 1. janvārī izgājusi pastaigāties un pakritusi. Labi, ka laimīgi. Un ja nu kāds kauls būtu lauzts?! Kur to naudu ņemtu! Šais laikos sevi jāsaudzē. Arī tā var ietaupīt. "Jā, ja laukā maktens sals, tad var drošāk soli likt, bet varētu taču pašvaldība biežāk ceļu nokaisīt," spriež Ansones kundze.
Viņai pie rokas allaž adīklis, tamborējums, izšuvums. Rokas neprot dīkā stāvēt. Rīts iesākas ar fiksās plītes kurināšanu un brokastu gatavošanu. Ziemā, kad mazdārziņš atpūtā, kundze noskatās dažādus seriālus, bet – ar adīkli rokās. Vislabāk padodas tamborēšana. Pirmos cilpojumus mamma ierādījusi. Pēc tam ganos, brīvā brīdī tamboradatas rokās ņirbinātas. Ansones kundzes rokdarbi pabijuši izstādēs kultūras pilī. Sābri nevarējuši vien beigt apbrīnot smalkos darbus. Vestes, blūzes, galdauti – viss ar tamboradatiņu sacilpots. Todien, kad viesojāmies pie A. Ansones, viņa adīja zeķes. Baltas – tātad mīļas un siltas. Adīja un laiku pa laikam ar palielināmo stiklu pārskaitīja valgus, lai abas zeķes iznāk vienādas. Istabās kājas silda pašas izšūtās grīdas segas. Tām pamatā – rupjie padomju laika maisi, ko ar visu krāsaino, kas tikai pie rokas, izšuva.
Kundzei izšūti gultā gozējas spilventiņu pāri. Ansones kundzes izšūtie spilventiņi prot vilkt miegu – atliek vien uzlikt galvu, un miegs klāt.