Armijā – brīvprātīgi

Šodreiz intervijai uzrunāju Donas iedzīvotāju Igoru, rāciju sakaros sauktu par Brālis. Viņš ir 41 gadu vecs militārais paramediķis, kurš tieši šobrīd pilda savu dienestu Luhanskas apgabalā. Igors ir pastāvīgi kustībā, pārvietojoties kopā ar vienu no Ukrainas Bruņoto spēku gaisa desanta brigādēm gar frontes līniju, tāpēc atrast laiku pat nelielai sarunai nav nemaz tik vienkārši. Cīņā Igors dodas ar gandrīz 10 kilogramus smagu medicīnisko somu plecos un ekipējumā – bruņuvestē ar ķiverē, kas sver vēl tikpat vai pat vairāk. “Jau esmu pieradis pie svara un to nemanu. Smagāk klājās pagājušajā rudenī, kad mācījos brīvprātīgo mediķu skolā «Gospitaljori» (Hospitalizētāji – Red.). Kājas un krūtis bija zilas. Bet tagad bez visas uzkabes es neeju nekur,” stāsta Igors.

Bataljons «Gospitaljori» darbojas kopš 2014. gada. Nodarbojas ar pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanu un ievainoto karavīru evakuāciju no frontes. Donbasa kara astoņos gados bataljona paramediķi frontes priekšgalā izglābuši vairāk nekā 3000 ievainoto, bet kopš pilna apjoma iebrukuma līdz jūlija sākumam apkalpes izglābušas vēl vairāk nekā 2200 dzīvību.

“Savu pirmo uzņēmumu pazaudēju 2014. gadā, un toreiz pats sev apsolīju  – ja vēlreiz zaudēšu darbu šī kara dēļ, es iešu uz fronti. Ieročus ņemt rokās negribēja, jo tajā pusē (Neatzītās Doņeckas un Luhanskas republikas. – Red.) ir mani radinieki. Es pat netīšām negribēju viņus nogalināt, kur nu vēl apzināti. Tāpēc nolēmu, kas kļūšu par militāro paramediķi,” – stāsta Igors.

 Iepriekšējās dzīves vairs nav

Lai atcerētos, kā bija agrāk un kā ir tagad, Igors uz brīdi pieklust. Viņš ir apbruņots ar visiem tiem medicīniskajiem materiāliem, kas nepieciešami ievainoto ārstēšanai, pareizāk sakot, pirmās palīdzības sniegšanai pirms vēl bijusi iespēja saņemt profesionāla mediķa aprūpi. Ir viņam arī dienesta ierocis un apvidus auto, ka šobrīd remontē brīvprātīgie – tas ir pēdējais, kas palicis pāri no viņa biznesa. Frontē un dienestā viņš izmanto pats savu automašīnu.

”Tagad man vispār nekā vairs nav. Mājokļa nav, mana meitene, var teikt, līgava palika tur – okupācijā. Mēs gribējām sareģistrēties, es jau gredzenus nopirku. Tagad tas viss – iepriekšējā dzīvē. Manā šodienas dzīvē ir tikai karš. Vairāk nekā par šo dienu es neko neplānoju un ne par ko nedomāju.”

Jautāts par dienesta vietu, Igors, cik nu tas iespējams, atklāti stāsta: “Rrontes līnija ir izstiepta un tā nemitīgi mainās. Šobrīd dienēju vienā no Ukrainas Bruņoto spēku gaisa desanta brigādēm. Mans uzdevums ir nodrošināt brigādes pozīciju medicīnisko drošību. Mēs bieži pārdislocējamies. Man jāevakuē no kaujas lauka ievainotais vai traumētais karavīrs, jāveic viņa veselības stabilizācijas pasākumi un jānogādā cietušais tuvākajā kara hospitālī vai medicīnas punktā. Patiesībā tas izskatās tā: es vienmēr esmu kopā ar savu brigādi un jebkura viņu militārā operācija būtībā notiek manu acu priekšā. Ja notiek cīņa un ja kāds ir ievainots vai traumēts, es viņu velku uz drošu slēptuvi, kur cenšos apturēt asiņošanu, uzliekot turniketu jeb žņaugu, visādi citādu cenšos stabilizēt ievainotā stāvokli. Gadās, ka pie manis nogādā ievainoto, tas ir karavīri paši savu biedru ir izvilkuši no kaujas lauka, bet es viņu pēc stabilizācijas nogādāju tālāk kara hospitālī. Visi, ko esamu glābis, nu jau kopš kara sākuma teju 40 cilvēki, ir izdzīvojuši. Un par to esmu ļoti priecīgs, burtiski laimīgs! Gribu teikt, ka Ukrainas karavīra gars ir ļoti spēcīgs. Visi puiši, kas ir hospitāļos, – visi kā viens plāno atgriezties frontē, atkarot ienaidniekam dzimto zemi!”

Baidīties un šausmināties nav laika

Vaicāts, vai neizjūt bailes, Igors atzīst, ka baiļu faktiski nav. Viss jādara ātri un klusējot, jo skaidrs taču, ka no viņa pareizās un ļoti ātrās rīcības ir atkarīga karavīra dzīvība. Paramediķis apgalvo, ka briesmu brīžos un arī glābšanas operāciju laikā viss notiekot refleksu līmenī – nu gluži kā Pavlova sunim. Katrs ievainotais ir kā noteikts algoritma: ir dažas minūtes turniketam, infūzijai, tamponēšanai un atsāpināšanai. Tas viss dažās minūtēs, un – uzreiz mašīnā!

”Jā, lai evakuētu un stabilizētu ievainoto vai traumēto, man ir tikai dažas minūtes. Ja visu ņemšu cieši pie sirds – nekas prātīgs nesanāks. Zem lodēm lienu ar vienu uzdevumu – aizvilkt līdz savai mašīnai ievainoto, sniegt viņam pirmo palīdzību un nodot militārajiem mediķiem. Pēc tam… jā, gadās, ka adrenalīns paņem savu. Vienīgais, no kā es patiešām baidos, baidos sastapties ar ievainotiem bērniem. Emocijas var iegāzt. Tā nu ir sanāca, ka man savu bērnu nav, tāpēc katru bērnu, ko redzu karā, uztveru kā savējo. Ļoti skaudri izjūtu viņu sāpes un ciešanas.

Vēl nākas redzēt ļoti daudzus sakropļotus dzīvniekus. Ievainotus vai kontuzētos. Viņu ir ļoti žēl… Dzīvnieki ir neaizsargāti, izsalkuši, pamesti likteņa varā. Šie kaķi un suņi vairs nereaģē uz šāviņu sprādzieniem. Nāk pie mums, cerot uz siltumu un pārtiku.”

Nesen Igors frontē cieta smagā avārijā. Apšaudes laikā no kaujas lauka tika vests prom ievainotais. Cīņa vēl ritēja, tāpēc viņš auto manevrēja lielā ātrumā. Pēkšņi automašīna ietriecās kokos un apmeta kūleni. No transporta nekas nav palicis pāri. Ievainotais karavīrs, par laimi, palicis dzīvs un ar citu ekipāžu nogādāts slimnīcā. Igoram un automašīnas vadītājam nācās atveseļoties hospitālī.

Palīdzēs arī ienaidniekam, lai iegūtu ”maiņas naudu”

Jautāts, vai nācies arī sniegt palīdzību ievainotajiem ienaidniekiem, Igors sacīja:

”Man nav nācies, nē. Bet maniem cīņu biedriem citās brigādēs gan nācies glābt arī savainotos Krievijas karavīrus. Domāju, ka mani tādā gadījumā motivētu viens – dzīvu sagūstīto krievu var apmainīt pret mūsu karavīru. Pie tā arī turētos.

Dzirdēju no kolēģiem mediķiem, ka krievi gūstā esot nožēlojami. Melo, ka nezināja, kurp gājuši, ka ir regulārā dienesta karavīri, ka nevienu nav nogalinājuši. Bet mēs jau sen zinām – pēc viņu pašu telefoniem ar fotogrāfijām, pēc dokumentiem ar viņu pašu parakstiem: viņi lieliski zināja, ka gāja uz Ukrainu karot.

Bet ar gūstekņiem gan man ir bijušas darīšanas. Viņi jau ir sagūstīti, bet acīs tik un tā ir vēlme mūs nogalināt. Neko viņiem šajā brīdī neizdarīt – lielu naudu maksā. Atkal palīdz apziņa, ka gūstekņi būtībā ir maiņas monētas, ar kurām varam glābt savas armijas sagūstītos. Esmu redzējis arī gūstekņu aptieciņas, interesējies par to saturu. Tā ir Padomju Savienība, citu vārdu nav. Es nesaprotu, kā varēja palaist karavīrus karā ar 1985. gada ražojuma saitēm, jā, kas tie tādi turniketi, viņi arī nezina.”

Vaicāts par iespējamo kara iznākumu, paramediķis ar smaidu un pārliecību saka: ”Ukraina uzvarēs šajā neizprovocētajā karā, mūsu uzdevums šobrīd tuvināt Uzvaras dienu pār Krieviju. Kā es tam ticu? Kā Dievam cilvēki tic. Tā arī mēs visi ticam savai uzvarai. Saprotiet? Citādi nebūs. Labais uzvarēs ļauno. Lūk, kas tad notiks, tad arī varēs plānot nākotni, atjaunot savu biznesu un Ukrainu.”

Lai gan Ukrainas valdība nesniedz datus par ievainoto skaitu, zināms, ka 80% no viņiem pēc ārstēšanās un rehabilitācijas atgriežas ierindā.

“Mūsu militārie mediķi šodien ir frontē, viņi būtībā atbild par mūsu ievainoto karavīru dzīvību un veselību. Un jāsaprot, ka tā ir milzīga Ukrainas militārās medicīnas uzvara, ja tik ārkārtīgi augsts ievainoto procents atkal atgriežas ierindā. Runa ir par militārās medicīnas līmeni, ārstēšanas un rehabilitācijas kvalitāti,” norāda Ukrainas aizsardzības ministra vietniece Anna Moļar.