Šodien pieminam komunistiskā genocīda upurus

Notikumu hronika
1939.-1940. gadā PSRS anektēja Besarābiju, Ziemeļbukovīnu, Rietumukrainu, Rietumbaltkrieviju, Baltijas valstis. No 1939. gada decembra līdz 1941. gada jūnijam, notika četras deportācijas operācijas no šīm teritorijām. Mērķis – salauzt jebkādu pretošanos padomju okupācijai.
***
Joprojām nav pieejams Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas Centrālās Komitejas (VK(b)P CK) un PSRS Tautas Komisāru padomes (TKP) lēmums par deportācijām no Baltijas republikām. Vienīgais dokuments, kas ir vēsturnieku rīcībā, ir iekšlietu tautas komisāra Lavrentija Berijas un valsts drošības tautas komisāra Vjačeslava Merkulova Josifam Staļinam 1941. gada 16. maijā iesniegtais lēmuma projekts «Par pasākumiem Lietuvas, Latvijas un Igaunijas PSR attīrīšanai no pretpadomju, krimināliem un antisociāliem elementiem».
***
Deportējamie tika sadalīti trīs lielās grupās pēc politiskās bīstamības kritērijiem. Pirmā un vislielākā grupa bija “pretpadomju elementi” (“kontrrevolucionāro” partiju un sabiedrisko organizāciju biedri, agrākā valsts varas aparāta augstākie ierēdņi, pārstāvji, policisti, virsnieki, fabrikanti, tirgotāji, namīpašnieki, lielie zemes īpašnieki u. c. pret padomju okupācijas varu naidīgi noskaņotas personas). Šīs grupas apgādniekus un arī pārējos pilngadīgos vīriešus bija paredzēts arestēt, ieslodzīt nometnēs no 5 līdz 8 gadiem, bet pēc soda izciešanas nosūtīt nometinājumā uz 20 gadiem. Viņu ģimenes locekļus (sievietes, bērnus un pusaudžus līdz 16 gadu vecumam, seniorus virs 70 gadu vecuma) gaidīja nometinājums uz 20 gadiem. Ģimenēm tika piemērota mantas konfiskācija. Otrā un trešā grupa bija mazskaitlīgākas – kriminālelementi (recidīvisti) un “antisociālie elementi”.
***
Jau 26. maijā Latvijā bija uzskaitīti 15 000 “pretpadomju un sociāli svešo elementu”. Ar izsūtāmo sarakstu sagatavošanu nodarbojās LPSR VDTK, kā arī arhīvu darbinieki. VDTK vadība – tautas komisārs Semjons Šustins, viņa vietnieki Jānis Cinis un Aleksandrs Brezgins, kā arī 1. specdaļas priekšnieks Zinovijs Krivickis parakstīja materiālus (uzskaites lietas) par deportāciju.
***
Deportējamo arestam un nogādāšanai līdz vilcienu ešeloniem tika izveidotas operatīvās grupas 4-5 cilvēku sastāvā, kuras vadīja VDTK, IeTK operatīvie darbinieki, miliči vai arī Iekšējā karaspēka politvadītāji. Uz operācijas laiku tika rekvizētas dažādu iestāžu smagās automašīnas un zirgu transports.
***
Deportācijas sākās naktī no 13. uz 14. jūniju, uzreiz pēc pusnakts. Ģimenēm bija atļauts ņemt līdzi personiskās mantas līdz 100 kg svarā, bet dažkārt operatīvās grupas nemaz nedeva laiku mantu savākšanai vai arī to nācās izdarīt ļoti īsā laikā. Deportējamos nogādāja savākšanas punktos – dzelzceļa stacijās, kur arestētos atšķīra no ģimenēm un ievietoja atsevišķos vagonos.
***
Īpašā veidā notika Sarkanās armijas aktīvajā dienestā esošo virsnieku arests. Aptuveni 430 virsniekus atbruņoja un apcietināja 24. teritoriālā korpusa vasaras nometnēs Litenē, bet vēl 130 līdz 135 – arī Salaspils nometnēs, Mangaļsalā, Rīgā un citur. Tos, kas atradās komandējumā, slimoja utt., turpināja apcietināt līdz 21. jūnijam. Pavisam apcietināja 550 līdz 555 aktīvā dienesta virsniekus. Arestēja un deportēja arī lielu skaitu atvaļināto virsnieku.
***
Arestētos no Latvijas sākotnēji nosūtīja uz Juhnovas karagūstekņu nometni (Babiņino dzelzceļa stacija Kalugas apgabalā Krievijā), bet pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai pārveda uz Gulaga nometnēm. Daļu arestēto uzreiz nosūtīja uz Noriļlagu, bet cilvēkus, kurus arestēja pēc 14. jūnija, ievietoja arī Astrahaņas cietumā.
***
Karam sākoties, arestētajiem nometnēs tika uzrādītas apsūdzības par noziegumiem, kas bija paredzēti KPFSR 58. pantā (kontrrevolucionārie noziegumi). Viņiem piesprieda vai nu brīvības atņemšanu uz 5, 10 vai 15 gadiem (reti – uz trijiem gadiem), vai arī nāvessodu – nošaušanu. Bada, smagā darba un neciešamo dzīves apstākļu dēļ liela daļa ieslodzīto nomira, nesagaidījuši spriedumu. Pavisam ieslodzījuma vietās nomira 3441 cilvēks. Aptuveni 700 cilvēkiem izpildīja nāvessodu.
***
Lielākā daļa arestēto bija vīrieši, absolūtais vairākums – 30līdz 70 gadu vecumā. Tomēr arestēto vidū bija arī 149 sievietes, kuras nonāca Vjatlagā un Usoļjes nometnēs. Viņām parasti piesprieda trīs vai piecus gadus nometnē, bet piecām tika izpildīts nāvessods. 49 arestētās sievietes nomira 1942.-1943. gada ziemā.
***
Izsūtījuma nometinājums “kontrrevolucionāro elementu” ģimenes locekļiem bija Krasnojarskas novada ziemeļos un Novosibirskas apgabalā – pārsvarā Kargasokas un Parabeļas rajonos. Karam sākoties, viņu nometinājuma vietas tika izraudzītas daudz tālāk uz ziemeļiem, nekā tas bija paredzēts sākumā. Izsūtīto vidū plosījās bads, tīfs, dizentērija un citas infekcijas slimības, īpaši liela bija bērnu un vecu cilvēku mirstība. Pavisam nometinājumā nomira 1940 cilvēki.

***

Tukuma novadā iedzīvotāji visas dienas garumā ir aicināti nolikt ziedus, kā arī 11.00 Kandavā un 13.00 Tukumā – piemiņas pasākumi piemiņas vietās.