10. janvārī apritēja gads, kopš, klātesot arī bērnu un ģimenes lietu ministram Ainaram Baštikam, tika svinīgi atklāts «Bērnu rotaļu un attīstības centrs «Saules šūpulītis»» Kandavā.

Par godu šim notikumam rotaļu istabā valdīja svētku noskaņa. Bija gan bezgala garda, ar mīlestību gatavota svētku torte, kurā dega viena grezna svecīte, gan pašu sarūpēti cienasti un kārumi, gan dzirkstošais dzēriens bērniem! Jubilejas ieskaņā bērni kopā ar audzinātājām vispirms pārrunāja, kāpēc šī diena ir īpaša un kā to svinēt. Lai akcentētu svētku noskaņu, bērni savām rociņām katrs sev no papīra pagatavoja un izgreznoja svētku cepurītes. Kad viesos ieradās Pelīte, jautrība un rotaļas nerimās līdz pat brīdim, kad bija jāsēžas pie svētku galda. Kaut arī ikdienā saulīte pret mums nav īpaši dāsna, rotaļu istabā tās tuvumu un siltās, dzeltenās krāsas silto starojumu varēja samanīt gan «Zīļuka» kolektīva dāvātajos ziedos, gan uzņēmumā «Saltums Kandavā» ceptās svētku tortes brīnišķīgajā noformējumā.

Tas bija to vērts!

Pārdomās par gada veikumu dalījās rotaļu istabas vadītāja Solvita Horste:

– «Saules šūpulīša» atvēršanas svētki bija neaizmirstams mirklis un liels gods, kas mums tika izrādīts. Tobrīd varēja šķist, ka grūtākais jau aiz muguras, un nu varēsim baudīt sava darba augļus. Daļēji tā arī ir.

Tomēr jāsaka, ka viss jau nebeidzas ar telpu iekārtošanu un formalitāšu sakārtošanu. Katra diena nāk ar saviem izaicinājumiem un ar savām uzvarām. Maldīgi būtu domāt, ka visu nosaka materiālās iespējas. Nauda ir tikai līdzeklis, lai mēs īstenotu savas ieceres. Bet pašas ieceres un vīzijas par tuvāko un tālāko nākotni nevienā veikalā nepārdod. Tās ir jāizauklē savā prātā un sirdī, un tad par tām sparīgi un neatlaidīgi jācīnās. Vislielākā cīņa «Šūpulītim» šī gada laikā bijusi par cilvēku prātiem un sirdīm, kas grūti pieņem ko jaunu un nebijušu. Tāds ir attīstības ceļš. Tas ir likumsakarīgi. Vietām attīstība nāk vieglāk, jo cilvēki atvērtāki pārmaiņām, vietām cilvēku prāti nav tik elastīgi.

Šobrīd es saku, ka tas bija to vērts. Bija vērts izlolot šo ieceri. Nekad savā iepriekšējā darbībā nebiju saņēmusi tik daudz jauku un mīļu, patiesi mīļu vārdu. Šūpulīša apmeklētāji neskopojas ar uzslavām. Mēs dažreiz jokojam, – vai pasniegtā konfekšu kaste ir pateicība, kas jādeklarē? Runa nav par materiālām vērtībām, bet par attieksmi, ko saņemam par savu darbu. Ir patīkami, ka tevi novērtē, ka tavai mīlestībā pasniegtajai rokai ir, kas pasniedzas pretī. Tā ir patiesa laime.

Ne dienu bez apmeklētājiem

– Rotaļistabai gada garumā nav bijusi neviena tukša diena. Neviena diena bez mazajiem apmeklētājiem. Katru dienu kādam bērnam šis pakalpojums bijis nepieciešams. Vasaras mēnešos mums bija vislielākā piekrišana. Bija dienas, kad pie mums rotaļājās pat 33 bērni. Vidējais rādītājs gada garumā ir 11 apmeklētāji dienā. Varbūt šis skaitlis nav astronomisks, bet ne jau vienmēr skaitļos ir tā sāls. Katrs bērns ir vesela pasaule. Ja vien mēs varam darīt ko šīs pasaules labā, mēs esam noderīgi. Mēs esam vajadzīgi, un mūsu alga nezudīs, ja vien mēs nākam bērna pasaulē ar mīlestību. Tas nenozīmē, ka mēs esam tikai saldas un glāstošas. Mīlestībai ir arī otra puse – stingra un nelokāma. Jo kā gan citādi mēs varam pasargāt bērnus no ļaunuma? Kā gan citādi mēs varam palīdzēt uzveikt slinkumu un attīstīt gribasspēku?

«Šūpulītis» liek uzsvaru uz sociālo prasmju apgūšanu. Kaut kad taču bērniem ir jāmāca, kā uzvesties. Mūsu izglītības sistēma ļoti lielu uzsvaru liek uz intelekta attīstību, bet intelekta pamati bērniem tiek ielikti līdz trīs gadu vecumam. Jāpiebilst, ka liela nozīme ir arī iedzimtībai. Ir bērni, kas jau pirmajā klasē apstājas grūtību priekšā. Ko darīt? Mācīt cilvēcību. Mācīt saskarsmes noslēpumus. Lai mēs neesam akli un kurli pret apkārtējo tikai tāpēc, ka baidāmies būt tādi, kādi esam. Domāt katram pašam ar savu galvu, just un sadzīvot ar sevi pirmām kārtām – vai tad tas nav tas svarīgākais?

Bērnība ir īpašs laiks

– Mēs visi nākam no savas bērnības. Pirmsskolas skolotājām ir tā veiksme bērnībā viesoties ik dienas. Bērnība ir īpašs laiks. Īpašs un skaists! Mēs esam šo to pierakstījušas no bērnu domu graudiem, kas mums, pieaugušajiem, uztveramas kā anekdotes. Minēšu vienu šādu: “”Audzinātāj! Vai tu nezini, kā sauc to kaķīti, kas sēž uz tavas mašīnas?” jautā bērns. Audzinātāja: “Nē, bērniņ, es tiešām nezinu. Redzu, ka viņš ir ruds ar garu spalvu, bet, kā sauc, nezinu.” Bērns turpina: “Es gan domāju, ka viņu sauc kiss, kiss.””

Anekdošu ir daudz, un visas ir mīļas. Mums ir ļoti daudz mākslas darbu. Man pašai gan grūti šo darbošanos rotaļistabā nosaukt par darbu. Tas ir kaut kas vairāk. Tā ir vēlēšanās būt vajadzīgam. Aktivitātes vecākiem mēs rīkojam, lai uzskaņotos. Tieši tā, gluži tāpat kā mūzikas instrumentiem, arī cilvēkiem vajag uzskaņoties. Uzskaņoties, lai turētos uz viļņa. Ir tik daudz negāciju, tik daudz sarežģītu situāciju un pretrunās un pārbaudījumos samezglojušos dzīvju! Arī bērnu audzināšana ir pārbaudījums. Lai arī informācijas, kur smelties gudrību, ir gana visapkārt, tomēr būt kopā ir svarīgi. Ir svarīgi noskaņoties, lai izstarotu, mieru, izturību, pacietību, lēnprātību, utt. Prātā jau varbūt mēs zinām kas ir labi, kas slikti, bet – kā būt vienmēr labam? Kā būt smaidošam, ja jūties pārguris un nelaimīgs? Tāpēc mēs esam viens otram – lai uzmundrinātu un uzskaņotu uz pareizās nots!

«Saules šūpulītis» visa gada garumā ir baudījis preses labvēlību. Mēs esam pateicīgi par sapratni, par iespēju paust savu viedokli, informēt par mūsu aktivitātēm. Tas ir svarīgi. mūsu mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību bērniem. Viņi ir mūsu nākotne. Neatpirksimies no saviem bērniem ar našķiem un rotaļlietām, bet veltīsim viņiem savu dārgāko – laiku! Varbūt tas palīdzēs cīņā pret korupciju. Teiksim skaļi, ka mīlam viņus, ka viņi mums ir ļoti nozīmīgi, jo – kā gan citādi viņi to uzzinās? Jo reizēs, kas dusmojamies, mēs dažkārt pasakām vairāk nekā vajadzētu… Bērni labo uzsūks sevī un tad atstaros pasaulei atpakaļ. Tad pasaule būs pilna medus, rožu un saldu zemenīšu smaržas. Lai mums visiem veicas 2008. gadā!

Es gribu pačukstēt noslēpumu: Laimes māte ciemojas pie mums ik dienas, bet viņa maskējas, lai pārbaudītu mūsu sirdis. Viņa ir augstākā statusā par Valsts kontroli un visām citām cilvēku veidotām institūcijām. Viņa ikdienā ir kopā ar mums!

Pārsteiguma dāvana

Savukārt dienu vēlāk S. Horste bija uzaicināta uz Bērnu un ģimenes lietu ministriju, kur visus valstī esošo rotaļu istabu pārstāvjus gaidīja svētku pārsteigums – ietilpīgs dāvanu sainis. Tostarp bija gan krāsainām ilustrācijām bagātā «Lielā spēļu grāmata», gan H. K. Andersena «Pasaku spēle», gan daždažādas bērnu uztveri, uzmanību un domāšanu rosinošas galda spēles, lieliski izziņas un veidojamie materiāli. Atliek vien mazajiem rotaļu istabas apmeklētājiem iepazīt visas šīs brīnišķīgās dāvanas! Līdz ar vērtīgo jaunieguvumu svētku sajūta rotaļu istabā bija divkārša.