Šoreiz,14. jūnijā, komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, kuru atceramies ar skumjām un dziļu sāpi, raudāja arī debess. Klusi un vienmērīgi kā asaras krita lielas lietus lāses… Taču tas netraucēja piemiņas vietās pulcēties gan ļaudīm, kuri pārcietuši skarbos izsūtījuma gadus svešumā, atgriezušies Dzimtenē un šo dienu no atmiņas neizdzēsīs mūžīgi, gan arī pārējiem, kuru dzimtas paaudzēs šos skarbos pārinodarījumus neaizmirsīs nekad.

Kā ik gadus Kandavas novada ļaudis kopīgi dodas uz piemiņas vietu Kandavas stacijā, no kurienes toreiz, 1941. gada jūnijā aizripoja restotie lopu vagoni ar simtiem un tūkstošiem nevainīgu cilvēku prom no Dzimtenes uz austrumiem. Kopumā izsūtījumam nolemti bija 15 000 nevainīgu cilvēku, viņu vidū aptuveni 4000 bērnu, jaunāki par 16 gadiem, kuri brutāli izrauti no ikdienas gaitām bija spiesti doties svešumā. Kāpēc? Par ko? Patiesās atbildes uz šiem jautājumiem ilgi palika neatbildētas. Daudzu mūsu tautiešu dzīve tā arī izbeidzās svešumā. Viņi, grūtības pārcietušie tautieši, kuriem liktenis bija vēlīgs, dodot iespēju vēlāk atgriezties Dzimtenē, sevī joprojām jūtas stipri un nebaidās grūtību. Tālab viņi, kaut arī ar katru gadu paši paliek fiziski mazāk, allaž piemiņas brīžos cenšas pabūt kopā, pakavēties atmiņās pāršķirstīt skaudrās atmiņu lappuses. Šogad, novada Represēto apvienības vadītāja un muzeja darbinieču rosināti, piemiņas pasākuma dalībnieki devās arī uz Zanti, kur viesus sirsnīgi sagaidīja, uzrunāja un uzņēma pagasta vadītāja Silvija Tiltiņa. Žēl gan, ka ļaužu pirmajā, kaut arī skumjajā tikšanās reizē Zantē, kura, īstenojot teritoriālo reformu nākošgad papildinās Kandavas novada sastāvu, izpalika atbilstošais uzmanības pierādījums un klātbūtne no Kandavas pašvaldības amatpersonu puses. Pēc svinīga un ziedu nolikšanas pie piemiņas akmens, visi, Ilgvara Bruča aicināti ar interesi aplūkoja viņa izloloto un radīto Kurzemes cietokšņa muzeju, kā arī pakavējās kopīgās atmiņās.