Tukuma Draņķozols ir vismaz 600 gadus vecs. Jau 15. gadsimta baznīcas hronikās viņš ir minēts kā ļoti liels ozols, pie kura ir kārtas un dedzinātas raganas un vella kalpi. Koks tika iznīcināts 2015. gada rudenī, kad vandāļi to nodedzināja, bet ozola tuvumā joprojām uznāk bailes un sajūta, ka tiec novērots. Arī vējainā laikā te ir bezvējš un bieži maģiska migla.

Dzimtbūšanas gados Draņķozola zaros karājušies izmisušie zemnieki, arī jaunākajos laikos te cilvēki mīklaini pazuduši bez vēsts vai gājuši bojā. Tas atrodas trīs ūdens āderu krustpunktā un, saskaņā ar ticējumu. šādā vietā viss kļūst par draņķi – pasakās un teikās liecināts, ka tādās vietās cilvēki pārvērtušies par vilkačiem, kas Draņkozola tuvumā sendienās novēroti vairākkārt. Tāpat runā, ka šajā vietā esot nokritis meteorīts.

Uz šo vietu «Tumsas detektīvus» aicinājis ierasties tukumnieks Renārs, kurš dalījies personīgajā pieredzē, kas saistīta ar šo mistisko vietu. Šeit notikušas jaunsargu mācības un nav darbojušās militārās rācijas. Ir bijuši gadījumi, kad sēžot mašīnā dzirdami pēkšņi klauvējieni pa mašīnu – citreiz vājāki, citreiz stiprāki. Kādreiz šeit ir bijusi MTB trase un noticis negadījums, kurā kāds no dalībniekiem gājis bojā. Ir daudz citu stāstu gan Renāram, gan arī dzirdēti no citiem aculieciniekiem, kas visi kā viens raksturo notikumus un sajūtas, kas nav racionāli izskaidrojamas.

Koka nedzīvie zari glabā baisas atmiņas, bet vai te mājo arī rēgi? Vai tiešām neskaitāmie mīti par Draņķozola tuvumā notikušajām vēsturiskajām parādībām, kas vijas cauri gadsimtiem, varētu būt tikai izdomājums, vai tomēr leģendām ir pamats? To mēģināsim noskaidrot raidījumā “Tumsas detektīvi” trešdien, 13. martā pulksten 21.45 kanālā TV3.