Svētki sākās no bijušās Pūres stacijas. Jau 25 gadus vilciens vairs nepietur, tāpēc, izmantojot dažādus braucošus transportlīdzekļus, visi tika aicināti piedalīties gājienā – parādē. Prieks, ka tas izvērtās tik krāšņs, skaists, kuplā skaitā un skanošs, jo to pavadīja Tukuma pūtēju spēlētie marši. Īpašs noformējums vēstīja, ka arī Sprunguļciema iedzīvotāji, kuri dzīvo otrpus sliedēm, ir mūsu pulciņā. Gan jau skatītāju vidū daudzi atcerējās, ka reiz bija pasažieru vilciens, kurš no rīta un vakarā apstājās Pūres stacijā, gan jau kāds cits atminējās, kā pats, lai nokļūtu līdz pilsētai, izmantoja šo transportu pa sliedēm. Bet tas taču nebija tik sen! Dokumentos tiek rakstīts, ka Pūres stacija likvidēta 2001.gadā, tāpēc varam teikt, ka nu jau 25 gadus, lai pārvietotos, izvēlamies citus transporta līdzekļus. Latvijā ir aptuveni 200 dzelzceļa staciju pie kurām vilciens vairs nepietur. Kas šobrīd notiek ar kādreiz tik noslogotajiem un ekonomiski nozīmīgajiem Latvijas dzelzceļa pieturas punktiem, mēs zinām no publikācijām, stāstiem televīzijā, it sevišķi raidījumā “Tiksimies stacijā”. Šīs vietas pie sliedēm, kas izveidojās 20.gadsimta 20-tajos gados, bija sava veida vietējo pagasta centri. Pūres stacijā 1923.gadā uzbūvēja pienotavu, tur atradās arī pasta palīgnodaļa, Pūres Dārzkopības izmēģinājumu stacija un dārznieki veda savus ražojumus. Lai nosūtītu uz Rīgu vīnogas, tās tika tītas zīdpapīrā, liktas kastītēs un nogādātas pircējiem. Vietējie zemnieki savu produkciju veda uz tirgiem. Pie stacijas notika kustība un tā bija laba vieta, lai apkārtni sāktu apbūvēt, tāpēc radās vieta, ko mēs pazīstam ar nosaukumu Sprunguļciems, kas minēts pat vietvārdu datu bāzē un ir daļa no Dzintara ciema teritorijas.

Svētki turpinājās ar koncertu “Limuzīns iebrauc Dzintarā”.  Daiņa Šmita veltījums “Dzintara zemē, dzintara cilvēki” ar mākslīgā intelekta palīdzību tika pārvērst skanīgā dziesmā. Tukuma pūtēji Māra Rozenberga vadībā izspēlēja pazīstamas melodijas, noslēdzot savu sniegumu ar dziesmu “Vālodzīte”, kas arī ir sākums mums tik labi pazīstamai filmai, kas uzņemta pirms 45 gadiem. Vietējie iedzīvotāji klātesošajiem bija sagatavojuši 8 epizodes – ne visai nopietnus stāstus par nenopietniem notikumiem Mirtas dzīvē. “Ja Tu Dzintaram piederīgs esi, būs tevī viņa mirdzums arvien” - šie vārdi atbalsojās ikviena sirdī, jo kopienas aktīvisti līdz pat rīta gaismai rūpējās par to, lai visi klātesošie labi atpūstos.

Piekrītu Evijai Brīvniecei: “Dzintara ciemata svētku svinēšanas pasākums ir, nu jau, ikgadēja kopienas tradīcija, kas vieno visus ciema iedzīvotājus un stiprina piederības sajūtu savai vietai, kultūrai un vienam otram. Pasākumu pilnībā organizē un vada paši ciema ļaudis, katram atrodot savu lomu un pienesumu kopīgajā svētku radīšanā. Dzintara ciemata svētki ir spilgts piemērs tam, kā ar pašu iniciatīvu, brīvprātīgu iesaisti un mīlestību pret savām tradīcijām iespējams radīt nozīmīgu un paliekošu kopienas notikumu, kas stiprina gan vietējo identitāti, gan kopības sajūtu.”

Kā teiktu Mirtante: “Vien reiz dienā ir jāapsēžas pie galda, kaut vai pusdienās, un jāapspriež, ko darīt”, tāpēc uz tikšanos nākošgad!