Gleznoju, ko iztēlojos

Izstāde skatāmi A. Pauliņa pēdējo gadu darbi – Tukuma skati, ainavas un, kā piebilst mākslinieks, tie ir viņa fantāzijas radīti darbi: “Piemēram, Slocene, kas ir manas fantāzijas auglis, vai Jordānas upe… Izraēlā neesmu bijis, taču mani šī tēma interesēja, tāpēc izlēmu uzgleznot to tā, kā iztēlojos. Man ir teikuši, ka tur nemaz tā neizskatās, jo nav tādu koku, bet man ir pilnīgi vienalga, kā tur izskatās – šo upi savā prātā un iztēlē tā iedomājos. Es jau neesmu sociālistiskā reālisma pārstāvis – varu ļauties fantāzijai… Līdzīgi ir ar ainavu no manas jaunības laika mājām «Ķebēm» Dobeles pusē, kam esmu piegleznojis torni, un nu izskatās kā baznīca. Tas ir izfantazēts. Varbūt tāpēc tā gleznoju, ka, tur dzīvojot, man radās interese par reliģiju. Un baznīcas vienmēr ir manos darbos – arī jau šomēnes uzgleznoju gan Tukuma katoļu, gan luterāņu baznīcu.”

Tukums ir un paliek Tukums

A. F. Pauliņa darbu klāstā ir daudz Tukuma skatu, un tādi ir arī šajā izstādē. Izrādās, mākslinieks vispirms Tukuma ielās redzēto ar zīmuli uzskicē – uztaisa mazu uzmetumu, kuru cilvēks no malas pat nesaprastu, bet pēc tam tālāk to attīsta līdz gatavam darbam: “Šogad jau esmu uzgleznojis piecas jaunas un tās visas ir Tukuma ainavas. Ir tāds liels pacēlums no Jaunā gada – saņēmu daudz laba vēlējumu, un varbūt tāpēc arī darbs sokas.” Vaicāts, vai Tukums mainās, mākslinieks saka, ka mainās gan – šur tur parādās arī atjaunotas ēkas, piemēram, Elizabetes ielā tagad ir jauna, skaista ēka, kas varbūt nonāks arī kādā gleznā. Izstādē skatāmas arī māksliniekam raksturīgās vāzes ar ziediem: “Tās nosaucu par dzimšanas dienas dāvanu, lai gan tā nav dāvana – tās ir mākslīgās rozes, kas jau ir bijušas citās gleznās, bet es to tā iztēlojos. Otrā darbā redzami ceriņi – no dabas noskatos un tad arī fantazēju. Un redzami tādi mirkļi dabā, piemēram, negaiss. Aizvadītā vasara bija pasausa, un es ļoti gaidīju, kad beidzot uzlīs lietus, nu tā kārtīgi nogāzīs, un tā tapa šī šturmīte.”

Mākslinieks saka, ka, pateicoties pašvaldības atbalstam, sapircis daudz audekla, un varējis atļauties gleznot nevis uz lētā kartona, bet uz audekla – tā bijusi īsta izprieca. Un arī krāsas nopircis, kas arī izmaksā dārgi.

Vairāk lasāms 21. jūlija laikrakstā ŠEIT=====>>>>>>>>>