Koncerti un izstādes, gladiolas un ziedu kārtošanas meistardarbnīcas, kino un sarunas – tās bija tikai nedaudzas pieturvietas aizvadītās svētdienas, 26. augusta, Dārza svētkos Jaunmoku pilī. Uz svētkiem ikviens bija aicināts līdzi ņemt ziedu – kā ieejas zīmi ievīšanai īpašajā ziedu gleznā pie pils. Un visiem bija iespēja iepirkties tirdziņā, kur bija gan rudens veltes, tostarp Tumē auguši dzelteni arbūzi, koka un citu materiālu rotaļlietas, rotas un citi pārsteigumi.

Liela interese svētkos bija par meistardarbnīcām, kurās šoreiz varēja gūt ieskatu ziedu kārtošanā. Floriste Anita Stikāne rādīja, kā “izstiept” garāku zieda kātu, izmantojot  drātiņu, kuru caurdur zieda galviņas pamatnei un noloka; pēc tam kātiņu cieši notin ar zaļu līmlentu, lai pušķī tas neizceļas. Šāds noteipēts zieds der ziedu pušķim, dekoram vai piespraudei. Savukārt lapenē Kristīne Veinberga rādīja, kā veidojamas pilīm raksturīgās kompozīcijas, izmantojot bļodām un groziem līdzīgus traukus vai augstas vāzes. Lai ziedi labāk turētos, kompozīcijās var izmantot mūsdienīgus materiālus, piemēram, tā sauktās oāzes, taču noder arī smiltis un sūnas, kas palīdz augiem ilgāk saglabāties svaigiem.

Zem lielajiem kokiem vāzēs ikviens varēja novērtēt gladiolu audzētāja un selekcionāra Laimoņa Zaķa veikumu. Viņš stāstīja, ka ar gladiolām “kopā” esot jau vairāk nekā 40 gadu, un visus audzēšanas noslēpumus apguvis pašmācības ceļā: “Man bija liels apjukums par to, ka kādu vēl var interesēt pirms 51 gada ņemta filma,” saka filmas «Četri balti krekli» operators Miks Zvirbulis, kuru sastapām kopā ar filmēšanas grupas kolēģi Modri Medni Modra veidotajā foto izstādē pils verandā.

“Kad mūs ar režisoru Rolandu Kalniņu uzaicināja uz Kannām, kur bija plānots parādīt  1967. gadā uzņemto filmu «Četrus baltus kreklus», man likās, ka kāds āzējas, bet tad paskaidroja, ka francūžus interesē šī filma kā neredzēta tā laika padomju produkcija un ka viņi ir pārsteigti par restaurētās filmas tehnisko kvalitāti; un vēl bija slavas dziesmas mums ar režisoru Rolandu Kalniņu un par Imanta Kalniņa mūziku. Kad redzēju, ka cilvēki pēc filmas, kas nebija dublēta, bet tikai ar franču un angļu subtitriem, cēlās kājās un aplaudēja, nodomāju, ka nevar būt tik daudz liekuļu vienā telpā, kas šo filmu tā uztvēra. Runājot par ,manu darbu filmā – lielu lomu nospēlēja fakts, līdz 1967. gadam biju liels krāsu filmas nīdējs, bet tad sapratu, ka ir vienkārši kritizēt to, ko dara citi, bet kur tad paša praksē pārbaudītā attieksme?! Un tad mēs daudz piestrādājam, lai krāsa būtu vairāk pelēcīga, domājām, kā apģērbt aktrisi Dinu Kupli, lai viņa tā īpaši izceļas – ar mākslinieka Ulda Pauzera un tērpu mākslinieces Ievas Kundziņas palīdzību tas izdevās. Redziet, kad es biju jaunāks puikiņš, man bija svarīgi, kā filmu uzņems, un tā sanāca, ka to uz daudziem gadiem nolika plauktā, bet tagad man ir svarīgi, kādā atmosfērā, kādā kompānijā filma tapa, kāds bija process, un tā ir mana mīļākā filma tīri pēc šīs sajūtas un pēc kopdarbības ar režisoru Rolandu Kalniņu. Kā reiz teica krievu režisors Jūlijs Raizmens, kas filmēja «Raini», ka pats svarīgais katrā filmā ir savākt talantīgākos un konkrētam uzdevumam atbilstīgākos cilvēkus un noskaņot viņus kopējam darbam.”

Vairāk par pasākumu lasiet otrdienas, 28. augusta, laikraksta numurā ŠEIT