Vaicāts par kluba dibināšanas iemesliem, pirmais kluba vadītājs stāsta:

– Toreiz biju Latvijas Vieglatlētikas savienības viceprezidents un jau salīdzinoši daudz (tiem laikiem) biju braukājis apkārt pa pasauli un redzējis, kas un kā notiek citviet. Redzēju, ka pastāv šie klubi un kā tie spēj pārstāvēt sportistus. Tad arī radās pārliecība, ka nepieciešami šāds klubs, jo mums Tukumā trūka tādas kārtīgas vieglatlētikas pārstāvniecības. Man bija svēta pārliecība, ka gan Latvijā, gan Tukumā visa sporta darbība ir jāorganizē caur klubiem, jo pretējā gadījumā nav tādu šūniņu, no kā veidoties šai lielajai savienībai. Protams, bija sporta skolā treneri gan vieglatlētikā, gan citos sporta veidos, bet nebija vienota kluba, nebija pēctecības. Klubos veidojas tāda kā sportistu ģimene, tur aug jaunie sportisti, ir arī vidējo gadu sportisti, kā arī veterāni, līdz ar to viņi viens otru pamāca, pavelk… Tā ir kā šūniņa ar veselīgu, sportisku klimatu, kas veicina sporta attīstību. Un tad, ja pastāv šādas veselīgas šūniņas, tās kopā var veidot jau lielāku savienību. Turklāt tas nav tikai vieglatlētikā, jebkuram sporta veidam tas ir nepieciešams, lai veidotu jau valstiska un tālākas starptautiskas savienības. Un es toreiz par to vispirms runāju, runāju un sapratu, ka arī kaut kas ir jāizdara. Tāpēc piesaistīju dažādus sporta aktīvistus. Pirmais bija Modris Liepiņš, kas vēlāk arī kļuva par kluba prezidentu, kuram sekoja jau šī brīža prezidents Juris Kožeurovs. Arī mani bērni, protams, bija savs dzinulis, jo viņi arī nodarbojās ar sportu.

Vairāk lasiet otrdienas, 10. marta, laikrakstā ŠEIT=>