Jau pagājušajā nedēļas nogalē – 10. maijā rītā – varējām vērot vienu no pirmajiem sporta pasākumiem pēc gandrīz divu mēnešu pārtraukuma. Vairāk par cīņām lasāms arī citos medijos, bet mēs uz sarunu aicinājām Tomu Didriksonu, kuram šī bija komentēšanas debija:

– Sākās viss ar to, ka kopā arī savu draugu, cīkstoni Edgaru Skrīveru izlēmām veidot savu podkāstu, kas veltīts cīņas sportam. Bijām Latvijā pirmie, kas ko tādu palaida apritē, un par mums sāka izrādīt interesi, runāt par finansiālu atbalstu… Bet jebkurā gadījumā mēs to darījām un darām sava prieka pēc. Kādu dienu saņēmu zvanu arī no «TV3» – kanāla pārstāvji skaidroja, ka viņiem patīk tas, ko darām, un vai varam ierasties uz pārrunām.

– Un turpinājums?
– Iesākumā bija runa tikai par mūsu podkāstu, bet tad nāca «Covid-19», un viss apstājās, to skaitā arī paši podkāsti, jo nebija jau sporta notikumu, par ko runāt. Pirmie sacensības atsāka «UFC», un tad jau viss nāca kā lavīna. «TV3» noslēdza ar UFC līgumu, kas ir notikums visas Baltijas mērogā, un man būtībā pat īsti nejautāja – vēlos to vai nē, tik vien kā informēja, kas esmu ielikts komentētājos. Nekad iepriekš to darījis nebiju un pat neplānoju! Uztvēru to kā izaicinājumu un līdz ar to arī piedāvājumam neatteicu! Tikvien kā sevi psiholoģiski nedaudz iepļaukāju, lai būtu gatavs.

– Tavs skaidrojums – kas ir tās lielākās atšķirības starp podkāstu, kurā arī tiek apspriesti konkrēti sporta notikumi, un komentēšanu?
– Pirmā un lielākā atšķirībā – podkāsts nenotiek dzīvajā un to neklausās tik daudz cilvēku. Otrkārt, komentēt ir daudz grūtāk, jo tev jāspēj reaģēt un runāt situācijā, kurā tu nezini, kas pēc pāris sekundēm atkal notiks. Visu laiku ir jārunā, un tas ir daudz sarežģītāk, nekā mājās, sēžot dīvānā, tas varētu šķist.

– Līdz šim sarunas un komentāri vairāk bijuši par cīņas sportu. Kādā brīdī esi domājis, ka varētu komentēt arī citus sporta notikumus?
– Šobrīd, domāju, ka nē, jo uzskatu, ka komentētājam ir jābūt daudz maz kompetentam tajā jomā, par kuru viņš gatavojas runāt. Jā, es, protams, interesējos arī par citiem sporta veidiem, tomēr neuzskatu, ka par tiem zinu tik daudz taktiski, lai tiešām tos komentētu. Varbūt nākotnē kaut kas vēl mainīsies, tomēr šobrīd tas noteikti nav mans mērķis.

– Mazliet atkāpei par tevi pašu – kā aizsākās tava interese par cīņas sportu?
– Tas notika bērnībā, kādu sešu, septiņu gadu vecumā, kad vecāki mani aizveda uz karatē treniņiem pie Aleksandra Storaļova, toreiz «Baltajā drakonā». Pēc tam gan vairāk pievērsos citiem sporta veidiem, bet tad interese par cīņām atgriezās, kad man bija 16, konkrēti par graplingu (brazīļu džiu-džitsu analogs, kas galvenokārt iekļauj cīņu uz zemes ar sāpju un žņaugšanas paņēmieniem. – Red.) un MMA. Tā tas ir arī līdz šim, tomēr jāpiemin, ka esmu piedalījies tikai amatiersportā un pats neesmu aizvadījis nevienu profesionālo cīņu. To visu esmu darījis to tikai pats sava prieka pēc. Bet esmu vairākkārt profesionālās cīņās bijis sekundants jau iepriekš pieminētājam Edgaram Skrīveram un citiem.

Vairāk lasiet otrdienas, 12. maijā, laikrakstā ŠEIT=>