Tuvojas Tukuma rajona pasākums «Sporta laureāts», tāpēc turpinām lasītājus iepazīstināt ar sportistiem, kas pērn savās disciplīnās atzīti par labākajiem rajonā. Esam jau publicējuši intervijas ar šķēpa metēju Edgaru Rūtiņu, kam panākumiem bagāts bija 2007. gads, nu pienākusi kārta viņa jaunākajam brālim Artūram Rūtiņam, kas savos 16 gados jau ir perspektīvs Latvijas Republikas jauniešu izlases vidējo distanču skrējējs.

– Artūr, jūs vieglatlētikā startējat vairākās skriešanas distancēs. Kurās no tām jūtaties vislabāk?

– Lai gan par savu pamatdisciplīnu uzskatu 800 m distanci, skrienu arī 1500 m un 400 m distances. Latvijas «U-18» izlasē 800 m distancē esmu kā pirmais numurs. Man pašam liels prieks, ka 2008. gada sezonā šajā distancē izdevās uzrādīt personīgo rekordu (1:58,65), kas ir labākais rezultāts manā vecuma grupā. Izlasē esmu iekļauts arī 1500 m skrējienā, kur ar rezultātu 4:11,13 esmu otrais numurs.

– Kā vērtējat savus 2008. gada sezonas rezultātus?

– LR čempionātā 800 m distancē savā vecuma grupā ieņēmu 2. vietu, tāpēc vēl ir iespēja progresēt. Esmu izcīnījis godalgotas vietas daudzās Latvijas līmeņa sacensībās, kā arī pārstāvējis rajona godu 2008. gada Latvijas olimpiādē. Startēju arī vairākās starptautiskajās sacensībās Turcijā un Krievijā (Jaltā), kur ieņēmu attiecīgi 8. un 9. vietu. Pirms gada gan kļuvu par LR čempionu 1500 un 800 m distancēs.

– Kā sagadījies, ka abi ar brāli Edgaru, kam ir 19 gadu, esat vieglatlēti?

– Domāju – tas mūsu sportisko gēnu dēļ. Mums abiem pirmais sporta veids bija basketbols (ir maz kandavnieku, kas nav nodarbojušies ar šo Kandavas nacionālo sporta veidu). Mans augums gan basketbolam ir piemērotāks, jo esmu izaudzis līdz 1 metram un 89 centimetriem, bet vecākais brālis ir krietni īsāks – 1,75 m. (Neskatoties uz šo nebasketbolisko augumu, Edgars prot basketbola bumbu ietriekt grozā no augšas.) Basketbolu izspēlējos skolas līmenī – bumbu grozā sāku mest, kad man bija 12 gadu, tomēr vēlāk izrādījās, ka vieglatlētikas disciplīnas, tāpat kā brālim, arī man padodas labāk. To pamanīja mans pirmais treneris Andrejs Gross.

Par to, ka vispār esmu nonācis sportā, man un arī brālim jāpateicas vecākiem Irai un Andrim Rūtiņiem, kas paši ir ļoti sportiski cilvēki; tētis savulaik ļoti aktīvi piedalījās slēpošanas sacīkstēs, bet mamma spēlēja basketbolu skolas laikā, tāpēc mūsu ģimenē nekad netrūka dažādu sportisko aktivitāšu.

– Interesanti, kā vieglatlētikas treneris, vērojot jaunos kadrus, var noteikt, kura disciplīna katram no jauniešiem ir piemērota? Kāpēc, piemēram, brālis Edgars met šķēpu, bet jūs, Artūr, vislabāk jūtaties skriešanas distancēs?

– To var sajust skola laikā, piemēram, sporta nodarbību vai, vislabāk, skolas krosa laikā. Es, piemēram, bērnībā trenerim acīs iekritu pēc tam, kad labā līmenī spēju noskriet skolas krosu (pārstāvot Kandavas vidusskolu). Tad arī saņēmu piedāvājumu sākt trenēties skriešanas disciplīnās. Kad sekoja uzvaras un godalgotas vietas dažādās disciplīnās, sapratu, ka vieglatlētika mani interesē. Kļuvu par novada Sporta skolas audzēkni.

– Kā saprotu, jūs šobrīd jau trenējaties Ventspilī?

– Tāpat kā brālis Edgars, arī es no 2008./2009. mācību gada pārcēlos uz treniņiem Ventspilī. Trenējos Ventspils Olimpiskajā centrā Ventspils sporta skolā «Spars». Tur radīti labi apstākļi, lai jaunais sportists progresētu un sasniegtu pēc iespējas labākus rezultātus. Šobrīd Ventspilī trenējos pie trenera Jura Petroviča (viņš šķēpa mešanā trenē arī manu brāli) un mācos Ventspilī 10. klasē.

– Kādi ir jūsu plāni 2009. gada sezonā?

– Jaunā sezona būs ļoti spraiga, jo jāgatavojas Eiropas un pasaules čempionātiem. Pasaules jauniešu vieglatlētikas čempionāts jūlijā norisināsies Itālijā, Bressanonē, bet Eiropas jauniešu čempionāts – arī jūlijā, bet Somijā. Pagaidām šajos čempionātos plānoju startēt 800 m, 400 m un arī 400 m barjerskrējienā. Līdz tam gan vēl jāizpilda pasaules un Eiropas normatīvi. Domāju, ka normas izpildīšu, jo gada sākumā jāpiedalās daudzās sacensībās.

Eiropas junioru čempionātā, kas notiks Serbijā (Novi-Sadā), gatavojas startēt arī brālis Edgars, kura 2008. gada labākais rezultāts šķēpa mešanā ir 69,40 m. (Bez E. Rūtiņa Eiropas junioru čempionātā plāno startēt arī bijušais tukumnieks Mārtiņš Dakša trīssoļlēkšanā. – Aut.)

Pagaidām gan sportā lielāki panākumi neapšaubāmi ir brālim Edgaram, kas 2007. gadā izcīnīja zelta medaļu Eiropas jaunatnes olimpiādē un 3. vietu Pasaules jaunatnes čempionātā, tomēr arī es nākotnē ceru uzrādīt labus panākumus starptautiskajā arēnā.

– Vai jūs ar brāli Edgaru ikdienā sadzīvojat draudzīgi vai sanāk arī kādreiz sakašķēties?

– Faktiski – pat nestrīdamies, tiešām esam draudzīgi. Kādreiz brālim pajautāju kādu padomu. Esmu pamēģinājis arī padarboties šķēpa mešanas sektorā. Vislabākais mans rezultāts bija 39 m (700 gr smags šķēps). Protams, ka no brāļa krietni atpalieku, jo viņš lielo šķēpu (800 gr smagais) aizmet 69 m un tālāk. Skriešanas sektorā gan brālim ieliku, un tad esam kviti.

– Ar kādām īpašībām jābūt apveltītam skrējējam?

– Mums ir jābūt stiprām un izturīgām kājām, kāju muskuļiem. Jābūt lielam gribasspēkam, pat fanātismam. Regulāri jāapmeklē treniņi un jāuzklausa trenera norādījumi. Jāsaka, ka Ventspils olimpiskajā centrā treniņi notiek katru dienu (skolas brīvlaikos – pat divas reizes dienā).

– Artūr, kā pavadāt brīvo laiku, kā atpūšaties?

– Ikdienā atpūšoties, jāievēro taupības režīms, jo spēkus nedrīkst izkaisīt vējā, tie jāekonomē. Man brīvajā laikā patīk doties makšķerēt. Lai gan ar lieliem lomiem lepoties nevaru – vislabākā zivs, ko esmu noķēris, ir karūsa – ap 700 gramiem, pavadītais laiks pie ūdeņiem ļauj baudīt dabu un atpūsties. Man patīk arī mierīgi atpūsties Kandavā.

– Kāds sportā ir jūsu mērķis?

– Pērn skatījos Pekinas olimpiskās spēles un, protams, domās sapņoju, ka arī es kādreiz vēlētos piedalīties tik augsta līmeņa sacensībās. Tomēr gribēt ir viens, bet reizēm dzīves realitāte ir pilnīgi cita. Pagaidām gan tik tālu vēl neesmu aizdomājies. Iespējams, nākotnē būs jāmeklē citi ceļi – piemēram, treniņi vai studijas ārzemēs. Laiks tad arī rādīs, cik tālu sportā tikšu.

– Vēlam panākumus 2009. gada sezonā!