Saulainā 20. jūlija rītā četri tukumnieki automašīnā devās uz Talsu novada Laucienes pagasta Pļavu ezeru, lai piedalītos gadskārtējos senioru svētkos un arī nedaudz atpūstos no ikdienas. Tā kā krietna daļa aktīvāko bija aizbraukusi ekskursijā, citiem, protams, neatliekami darbi, un daudzi mājās sēdētāji kā vienmēr palika savā komforta zonā, nevis iepazini dzīvi citā rakursā. Es to raksturotu kā dziesmā – “Cik žēl, ka mēs esam tik maz, cik mēs esam…” Komanda no Latvijā lielākās mazās pilsētas neiznāca, jo trūka vēl sešu cilvēki…

Jautājot tiesnešiem, ko nu darīt, uzzināju, ka var piedalīties arī individuāli. Tas, protams, ir lieliski, jo vismaz varētu atsvaidzināt dažas iemaņas un gūt jaunas, taču gribējās arī pacīnīties komandā. Uzzinot, ka dažās komandās ir tā saucamie “liekie” dalībnieki, gāju ar priekšlikumu veidot jaukto komandu. Saņēmis piekrišanu, ātri vienojos ar dažām Talsu dāmām, dažiem vīriem un sievām no citiem novadiem, un komanda no pilnīgi vienam otru nepazīstamiem cilvēkiem, kuri gribēja tikai piedalīties, radās, nosaukums arī atbilstošs – «Apvienotā karaliste». No Tukuma pilsētas startēja mūsu šoferītis Ervīns Strauss un es – Valdis Urtāns. Mūsu līdzbraucējas deva priekšroku sacensību vērošanai.

Kā sportošanas laikā, ejot no vienas sacensību vietas uz nākošo, atklājās, daudzi mūsu komandas dalībnieki dažas lietas darīja pirmo reizi mūžā vai pēc ilgiem gadiem…, taču, atbalstot vienam otru, uzklausot padomus, cīnoties par labāku rezultātu katrā sacensību veidā, mēs tīri sekmīgi virzījāmies no vienas stacijas uz nākošo. Protams, bija arī neveiksmes. Pats pilnīgi izgāzos šaušanā ar milzu kaķeni, kur ar bumbiņām, tās izšaujot, vajadzēja nogāzt noteiktu daudzumu uz paaugstinājuma stāvošo vālīšu. Netrāpīju nevienai…

Bet, neskatoties uz dažādiem negadījumiem, pārpratumiem un neveiksmēm, sākoties stafetei, mēs jau bijām iepazinuši viens otru un zinājām, ka varam nostartēt sekmīgi. Norunājām darīt visu ātri, ātri, bet ļoti uzmanīgi, lai nezaudētu dārgās sekundes. Nekļūdījāmies ne reizi.

Lai neievilktos izbraukšana uz mājām, apbalvošana sākās, kad vēl nebija beigušās sacensības. Individuālajā vērtējumā Ervīns un es tikām pie sudraba medaļām. Viņš uzrādīja 2. labāko rezultātu šaušanā no milzu kaķenes, bet es – basketbola soda metienos. It kā sīkums, bet patīkami…

Man jau bija priekšnojauta, ka mēs varētu būt godalgoto trijniekā stafetē, bet, kad paziņoja, kuri ir 2. vietā, bija skaidrs, – mēs esam pirmie stafetē! Visi bijām ļoti priecīgi, apsveicām viens otru ar šo panākumu!

Beidzamos ar kausiem apbalvoja uzvarētājus – 1. līdz 3. vietu ieguvējus, kuri kopā bija guvuši visvairāk punktu visās disciplīnās. Sāka no 11. vietas. Visas komandas iznāca viena pēc otras, kamēr palika pēdējās trīs godalgotās vietas. Nu, domāju, lielākais pārsteigums – esam trijniekā! Bet nē, izrādījās vēl trakāk – mēs uzvarējām kopvērtējumā! Arī galvenais tiesnesis savā uzrunā teica, ka tas esot vislielākais pārsteigums, un pārējie dalībnieki ar lielu interesi vēroja mūsu nedaudz neadekvāto priecāšanos par šo negaidīto panākumu. Jā, būtu zinājuši, vismaz vienu šampanieti būtu iegādājušies salūtam…

Tā, lūk, arī beidzās mūsu izbrauciens uz Pļavas ezeru.