Virsraksts ir apzināta provokācija, jo neba kādam piešķirts diploms “pareizas ziedošanas praksēs”. Tas tomēr process, kur katrs izvēlas sev ērtākās formas un pieņemamākos jeb uzrunājošākos ziedojuma mērķus. Vai arī…neizvēlas! Un tas, nepārspīlējot, ir tiešām būtisks pamatprincips. Proti, ziedošanai ir jābūt personīgai izvēlei – personīgai vēlmei kādam citam dot un palīdzēt.

Tas tā – teorijā. Bet praksē, kā apliecinās katrs, kas kaut vai tikai klāt stāvējis kādai ziedojuma akcijai, ne vienmēr tas tā notiek. Protams, pavisam droši nevar pateikt, ko un kā īsti domā cilvēks, kas, piemēram, Ukrainas bēgļiem ziemā pilnā nopietnībā grib sūtīt novalkātas balles kurpes vai trūcīgajiem – pastāvējušus un pat pusizēstus ievārījumus (šie – reāli piemēri iz dzīves). Labākajā gadījumā tā ir elementāra nedomāšana, sliktākajā – diezgan sīkmanīga vēlme salīdzinoši ērtā veidā tik vaļā no paša mājsaimniecībā nevajadzīgām lietām. Un te nu tomēr jāpasaka, ka tas tiešām pilnīgi lieki. Ne grūtībās nonākušie cilvēki ir pelnījuši saņemt atkritumus, ne arī akciju organizatori, kam ar to visu pēc tam vēl jātiek galā, tai skaitā jātērē līdzekļi atkritumu apsaimniekošanai. Tas, teiksim tā, par ziedotāju un viņa kultūras līmeni, neko labu neliecina…

Protams, gadās arī tā, ka ar visu piedomāšanu ne vienmēr trāpīsiet mērķī. Kad, piemēram, pie bērna nonāk viņa vecumam it kā neatbilstoša rotaļlieta vai seniora – pēc kārtas jau trešā sedziņa. Taču nez vai tādā gadījumā kāds nopietni ko pārmetīs, jo tiem, kas šo dāvanu saņem, jo īpaši jau pieminētājiem senioriem, bieži vien tas pats svarīgākais ir, ka kāds par viņiem atceras, ne tik daudz pati lieta. Un arī laiks, citiem veltīta uzmanība ir nepārvērtējams lielums, ko varam ziedot saviem līdzcilvēkiem.

Mazliet no personīgās pieredzes. Ja pašu māc šaubas par to, vai “trāpīšu mērķī“, proti, vai zināšu, kādas zeķes ir ērtākas un noderīgākas karavīriem ierakumos, vai kādu barību ēd patversmes četrkājainie, uzticēšos tiem, kas to tiešām zina un akciju organizē. Vēl biežāk ziedošu naudu. Jā, varbūt tas  it kā bezpersonīgāk un ne tik pārdomāti, un tomēr man tā  šķiet ērtākā un reizēm arī trāpīgākā ziedošanas forma. Ar piebildi – maz ticams, ka ziedošu tādām organizācijām, kas no zemzemes tumsas izlien vien ap Ziemassvētku laiku… Bet atkal jau – te būtiski katram savi apsvērumi un pieredze.

Vēl, ko noteikti gribējās pieminēt ziedošanas sakarā, ir…runāšana! Katrs taču būs redzējis pa kādam piemēram komentāros vai sociālajos tīklos, kaut ko līdzīgu šim: “Kāpēc jāziedo pieaugušam vīrietim – gan jau pats savu veselību sabeidzis!”; “Ziedot ceļojumam? Galīgi kaunu zaudējuši!”; “Kamēr ziedojam ukraiņiem, Latvijas bērni mirst badu.” Tie pēdējie, kuriem “traucē” Latvijas atbalsts Ukrainai, ir vai nu propagandas nozombēti, vai arī paši šo naida runu cītīgi ražo, tādēļ jo īpaši ignorējami. Bet kopumā, varu galvu ķīlā likt, ka lielākoties šādu komentāru autori ar ziedošanu nemaz nekādi neaizraujas. Tā teikt, kārtējais apliecinājums, ka lielākie runātāji nebūt nav arī darītāji.

Tomēr, atgriežoties pie ziedošanas. Ir pētījumi, kas apliecina, ka, tāpat kā tautasdziesmās, cilvēkiem tiešām labāk patīk dot, nekā saņemt. Un tas bieži ir stāsts par mums pašiem un to, ka ziedojot pavisam dabiski kļūstam laimīgāki. Protams, tas tā – vienkāršoti un tomēr, vērā ņemami, īpaši jau, kad šajā pirmssvētku trakumā nonākam izvēles priekšā, ļauties vai neļauties došanas priekam…