Reizēm tiek uzburta tāda utopiska ainiņa par to, ka Latvija ir tāda zeme, kur ūdeņi vistīrākie, meži visdzīvākie, zvēri – visbrīvākie. Bet realitātē vēl daudz maz nesačakarētā daba ir drīzāk vietējās ražošanas atpalicības, nekā zaļās domāšanas uzvaras gājiena rezultāts. Un drīzāk spētu noticēt, ka aizsniegsim to mītisko “Eiropas vidējo līmeni”, nekā vienotā dziesmā tā, pavisam nopietni centīsimies saudzēt to, kas vēl saudzējams.

Bet ko nu pārmest? Lielražotāja gala produkts (un Latvija ar to nebūt nav unikāla) allaž būs patērētājam daudz pieejamāks, nekā, piemēram, sirmmāmiņas meža malā apčubinātu ruksīšu gaļiņa, laimīgi brīvo vistiņu oliņas, pēc izslaukuma normām nenodzītās gotiņas pieniņš. Un, jā, kas ne mazāk svarīgi, lielražotāja piedāvājums gandrīz vienmēr būs arī lētāks – nu tāpēc, ka ražošanas apjomi, noieta tirgi lielāki, kalkulācijas par to, kas izdevīgāk, daudz precīzākas. Un nereti šajos aprēķinos, kā zinām, kaut kādas ētiskās normas attiecībās ar apkārtējo vidi, dzīvo dabu ir nu kaut kas pavisam pakārtots, un tās ražotāji cenšas pildīt vien tik, cik nu likums spiež, reizēm – arī ne to. Kā tikko demonstrētajā «Nekā personīgi» sižetā, uzņēmumam «Balticovo» acīmredzot ir daudz izdevīgāk samaksāt sodu dažu nomocītu vistu dēļ, nekā ieguldīt tajā, lai dējējputni justos kaut par kripatiņu labāk…

Ciniski? Noteikti! Bet viss jau apstājas pie tā paša banālākā… pie naudas. Var un, iespējams, arī vajag vākt parakstus, lai Latvijā vistas būtu vislaimīgākās un tādas šausmu ierīces kā sprostus vispār nekad savā tramīgajā putna mūžā neskatītu. Tomēr īstie balsotāji jau tāpat būs patērētāji – tikai viņi, pērkot vienu vai otru produktu, nosaka, kas tad ir būtiskākais – saudzīgā attieksme vai tomēr cena. Kā ir Latvijā? Lasot, kā tirgu iekaro Spānijas antibiotiku piepičkātā cūkgaļa, šķiet, atbildi nav tālu jāmeklē…