Nez, kā tas nāk, ka mēs, cilvēki, nereti vismazāk runājam tieši par vissvarīgākajām – katra personiskajām – attiecībām pašam ar sevi. Vai un kādos gadījumos jūtamies gudri, veiksmīgi, cienīti, novērtēti? Kā uztveram un vērtējam sabiedrību, kā tā vērtē mūs? Cik procentos gadījumu un kādos punktos šie abi vērtējumi sakrīt (vai ir vismaz tuvu tam)? Vai citu vērtējums un pašvērtējums mums palīdz vai traucē dzīvot?

Ja mēs katrs izmantotu iespēju laiku pa laikam, ignorējot steigu, mierīgi apsēsties un padomāt: kāds (kāda) esmu attiecībās ar sevi… Vai man, lai sajustos kā veiksminieks, pietiek ar labi padarītu darbu, ar cilvēka cienīgu algu, ar līdzcilvēku patiesā sirsnībā pasacītu paldies? Varbūt, lai sevi uzskatītu par gudru un veiksminieku, varu tīri labi iztikt ar apziņu, ka kārtējo reizi izdevās apvest ap stūri pasūtītāju, apčakarēt valsti (Ne velti ēnu ekonomika Latvijā sasniegusi jau 20%!)? Varbūt, redzot, kā to dara kāds cits, es vispār neiejaucos – izliekos neko neredzam un tīksmē paklusām berzēju rociņas: sak, tā tiem naivajiem muļķiem vajag!

Gudra saruna pašam ar sevi patlaban – laikā, kad gatavojamies pašvaldību vēlēšanām – nepieciešama arī katram vēlētājam. Padomāsim: vai tāds, kurš, aiz nemākulības nogremdējis savu personisko biznesu, patiešām ir kļuvis gudrāks un mācījies no savām kļūdām, vai… mēģina veikli pārmesties uz „politbiznesu”? Varbūt viņš ir pārliecināts, ka vieglāk darboties būs tad, ja likumus rakstīs pats sev? Iesākumā – vingrinoties pašvaldību līmenī…

Daudzi, uzmetot acis partiju kandidātu sarakstiem, vai nu ir pagalam sašutuši, vai arī bezcerīgi nopūšas: te jau gandrīz nav, par ko balsot – labi, ja pa vienam, diviem cilvēkiem katrā sarakstā… Un tieši tāpēc ir beidzot jāsāk par to runāt! Vispirms, protams, atkal – pašam ar sevi: vai nu tā ir, ka nepazīstam nevienu, kurš pazīst vēl kādu kandidātu? Un, kā ir ar tiem, kas kautrīgi teic: esot ļāvušies pierunāties? Uz ko viņus tie citi varēs pierunāt, kad būs ievēlēti par deputātiem? Vai viņu galvenā vēlme patiešām ir kalpot savam novadam, iedzīvotājiem, Latvijas valstij? Varbūt gluži otrādi: ir bailes atzīties pat pašiem sev, ka… gribas tomēr pie tās siles! Redzot, ko dabū gatavu dažs labs no tiem, kas līdz šim bijuši pie teikšanas, gribas būt šo „veiksminieku” pulciņā… Un – ja vēl redzi, ka pēc savārītajām ziepēm bijušais „darbonis” atkal ir kādā no vēlēšanu listēm… Nesodāmības apziņa ir salda un vienlaikus – ļoti spēcīga inde!

Vēl mums ir laiks – vērot, uzklausīt programmas un viedokļus, konsultēties un – domāt, domāt, domāt!