Līdz ar pavasara paliem sava veida plūdmaiņas, kā jau tas vēlēšanu gadā pieklājas, piedzīvo arī Latvijas politiskā vide.

Tikko, apvainoto vestītēm bruņojusies, no valdības krastiem pašrocīgi prom aizīrusies Tautas partija ar dusmīgo Andri pa priekšu. Laikam jau apnika viņiem strādāt situācijā, kad ūdens līmenis jeb ekonomiskās problēmas teju līdz kaklam sakāpušas – tiktāl, ka pat neko nosmelt nesanāk!? Labāk taču droši sēdēt krastā un apsaukāt tos, kas vēl cenšas noturēt laivu, tas ir – Latviju, virs ūdens. Jā, varbūt kāds pārmetīs, ka es pārāk klaji paužu savas politiskās simpātijas (precīzāk – antipātijas), bet nu man tiešām mazliet žēl to cilvēku, kas iet un katrās vēlēšanās balso (inerces dēļ, vai!?) par vienām un tām pašām sejām, nevērtējot savu izvēlēto peronu darbības. Kā es šo situāciju redzu? Kaut nosaukumā lietots cēlais vārds "tauta", šķiet, partija ar to saprot tikai kādu šauru kliķi un tās intereses, bet pārējie viņu acīs ir tikai… ganāmpulks. Kā gan savādāk lai skaidro veidu, kā šajā gadījumā Tautas partija spēlē tik prastas politiskās spēlītes? Varbūt tiešām tikai aitas nesaskatītu acīm redzamo: nu ne jau abstraktu ideālu dēļ Andra Šķēles stūrētā partija pameta valdību, bet, cerot pārlaist "plūdus", lai atkal atgrieztos kā "uzvarētāji", "glābēji"!
Tai pat laikā krastā viena pēc otras piestūrē jaunas organizācijas, kas solās vienā vai citā virzienā bīdīt Latvijas politiku. Piemēram, Sarmītes Ēlertes (bijusī laikraksta «Diena» redaktore) dibinātā Zigfrīda Annas Meierovica biedrība, kas tikko kā atklājusi savu visai cienījamo biedru sarakstu. Arī Ainārs Šlesers sola veidot ko līdzīgu, kaut uzņēmēju vārdi, kas šajā organizācijā vēlētos darboties, tā arī vēl nav publiski "uzpeldējuši"!
Īsāk sakot – viss mainās, viss plūst, es pat teiktu – vārās. Tikai jācer, ka visu politisko peripetiju mutulī Latvijai tomēr izdosies noturēties virs ūdens un tā nenoies pa burbuli gan ekonomiskā, gan politiskā, gan tiešā nozīmē (ja prātā paturam globālo sasilšanu!).