11. novembris – Lāčplēša diena. Šogad, to sagaidot, ir mazliet savādas sajūtas – pat tā kā mazliet neērti doties uz kapiem un stāties Brīvības cīņu dalībnieku piemiņas zīmju priekšā. Gribas atvainoties par to, cik tālu esam dažādos strīdos un pārmetumos nonākuši – ka sākam apdraudēt reiz brīvības cīnītāju izcīnīto drošības pamatu, ar ko vienmēr esam lepojušies – ar to, ka mums ir sava valsts, ka mums ir brīvība strādāt un runāt, un par spīti padomju kaimiņu 50 gadu okupācijai, arvien spējam stipri par sevi pastāvēt.
Paldies Dievam, ka toreiz cīnītājiem neienāca prātā, kā tagad, par Stambulas konvenciju runājot, diskutēt, kuras dzimtes karavīrs var par Latviju cīnīties un kurš ne?! Absurdi?! Bet šajā absurda spēlē, vienas daļas tautas priekšstāvju uzkurināta, pat it kā gana zinoša sabiedrības daļa sāk apšaubīt, vai tiešām balts ir balts un melns ir melns. Kur liksimies, kļūstot tik viegli grūstāmi un stumdāmi?! Vai reiz ļausimies ieteikumam iedegt tikai baltas svecītes, bet ne sarkanas?… Un varbūt no tiem ukraiņiem labāk tā patālāk turēties, tāpat kā ar to Latvijas cildināšanu?… Sazin, kādi vēji pūtīs un laiki nāks?…
Cik absurdām situācijām jānotiek, lai mēs saprastu, ka tieši tā mēs, pieaugušie, saviem bērniem rādām, ka viss ir apšaubāms. Un ja nu arī Brīvība? Latviešu valoda? Mūsu Valsts? Jo, kas zina, ko mākslīgais intelekts un tik-toka sižeti
var sarunāt, uz ko pamudināt, ja jau tā esam gatavi nez no kurienes nākušajās ”gudrībās” ieklausās. Bail paliek, dzirdot, ka tikai tur ir tā patiesība…
Bet, nomierinot sakarsušos prātus, varbūt pat labi, ka priekšā atceres laiks ar Lāčplēša dienu, kad varēs aiziet uz kapiem, aizdegt svecītes un visu labi pārdomāt. Kas zina, varbūt atcerēties Lāčplēsi no Andreja Pumpura eposā un Raiņa lugas «Uguns un nakts» un tā īpašos vārdus par Latviju, brīvību un tumšajiem spēkiem…Zīmīgi, ka Lāčplēsis gluži kā pravietojot saka: “Visam ļaunam būs zust, Tik tad man būs miers!”
Lai gan, kā zināms, Lāčplēsis cīņu ar Melno Bruņinieku vēl turpina – Daugavas dzelmē. Taču latviešu karavīri par dārgāko – par savas dzīvības cenu – uzvarēja Bermonta karaspēku 1919. gada 11. novembra kaujā par Rīgu, tā apliecinot ticību Latvijas brīvībai… Patiesībā šodien pat nereāli grūti iztēloties… patiesībā pat ne šīs cīņas, bet tieši milzīgo ticību brīvai Latvijai, kurā, starp citu, dzīve daudziem, arī šiem jaunajiem karavīriem, kas izdzīvoja, un viņu ģimenēm, nebija ne viegla, ne pārtikusi, vairumā gadījumu – gluži otrādi… Nepārvarami smags darbs sīksaimniecība, iztikšana – lielākoties no rokas mutē… Daudziem – īss mūžs pašu izkarotajā valstī. Nu viņi visi – gan tie, kas pat vīra gadus nesasnieguši, mira kaujas laukā, gan tie, kas piedzīvoja sūru mūžu – dus kādā kapsētā…
Iededzam svecītes un pateicībā noliecam galvas par viņu cīņas sparu, drosmi un pāri visam – ticību pašiem savai, brīvai Latvijas valstij!
Nav vēl komentāru.