Nedēļa, kas lielā mērā joprojām dzīvoja aizvadīto Rožu svētku sajūtās, cita starpā – jau atkal – arī raisījusi pārdomas par to, kas tad ir tas īpašais spēks, kas kādu vietu, pašvaldību liek saukt par iedzīvotājiem, uzņēmējiem, pašu kopienai un arī jau tās viesiem draudzīgu. Kas ir tas īpašais, kas, nu labi, ne visiem, bet ievērojamai daļai iedzīvotāju liek justies atbildīgai par apkārt notiekošo, kā arī no sirds priecāties un lepoties ar katra panākumiem? Viss viens, vai tas būtu uzņēmējdarbībā, mākslā, mūzikā, sportā vai aizrautīgā dārzu kopšanā.

Tā vienkāršākā, un arī, iespējams, tāpēc arī ne pārāk jau pārliecinošākā atbilde skan, ka tas atkarīgs no mums katra, ka tas ir visu kopīgo centienu – atbildības, iesaistīšanās, darba – tiešs rezultāts… Jā, protams, bet arī vēlmei kopīgas lietas labā darboties ir noteikti priekšnoteikumi, un tos, manuprāt, visai trāpīgi vēl jūnija beigās, prezentējot jaunākos reģionu attīstības rādītājus, iezīmējis bankas «Luminor» eksperts Pēteris Strautiņš. Viņš uzsver, ka vietējās labklājības līmeni pavisam noteikti nosaka divas lietas. Un tā pirmā ir vietējās politikas kvalitāte, ar ko cieši saistīta arī attīstības stratēģija. Turklāt, kas svarīgi – tāda stratēģija, kas veidota ar izpratni un sistēmiski. Diemžēl šo pēdējo, vismaz pagaidām novada lietas kopumā vērtējot, manuprāt, daudzi labi vārdi jāatstāj vien cerībām un avansā… Nu, piemēram, tā tas ir, domājot par mūs novada īpašajām dabas bagātībām un ar tiem saistītajām vīzijām un stratēģijām. Gan bijušajos novados, gan arī jaunajā apvienotajā kā viena no lietām, uz ko attīstības jomā stratēģijās ir vērsts politiķu skats, ir tūrisms. Ekonomists Strautiņš, jāatzīst, gan sauc to par briesmīgu slimību, jo tūrisms neesot tā nozare, kas Latvijas gadījumā spēj dot būtisku grūdienu reģiona ekonomikas attīstībai… Iespējams, bet mūsu gadījumā svarīgāk, – redzam taču, ka reālie darbi pašvaldībās tā īsti jau ar tām stratēģijām nav kopā gājuši un neiet joprojām. Nu, piemēram, ir taču skaidrs, ka mūsu lielākā bagātība un tūrisma vilkme ir un arī turpmāk varētu būt dabas tūrisms, ko nodrošina līča piekraste, Abavas senleja, Ķemeru nacionālais parks. Bet… Tieši mūsu pašvaldības īpašais atbalsts mednieku lobijam un attiecīga iespītēšanās parakstīt aizsardzības plānu ir kavējusi pasaulē vispārpieņemtām normām atbilstīgu nacionālā dabas parka attīstību. Tāpat ikvienam, kas kaut reizi devies no Tukuma pa taisnākajiem ceļiem jūras virzienā, taču skaidrs kā gaiša diena, ka aktīvā dzīves veida cienītājiem, kam mūsu piekrastes piedāvājums būtu īpaši iekārojams, ceļš uz to ir veselībai un dzīvībai bīstams. Velo celiņš beidzas pie Tukuma pilsētas robežas, un iespējami drošākais tālākais ceļš izlīkumotās Milzkalnes apbraukšanai pa Dzelzceļa ielas turpinājumu nu beidzas pie barjeras, kas aizšķērso privātu teritoriju… Nu tātad reiz, izstrādājot pilsētas, pagasta, novadu attīstības plānus, abu novadu – Engures un Tukuma, iespējams, arī Smārdes pagasta – deputāti tālāk par sava ciema un deguna galu nepadomāja… Infrastruktūru neiezīmēja un arī servitūtu – nenoteica.

Bet vēl trakāk un ne tikai tūrisma, bet vispārējai attīstībai ir tas, kas šobrīd faktiski mums (un arī jau vairumā citu pašvaldību) nav attīrīšanas iekārtu, kas pieļautu kādu būtisku attīstību. Ko runāt par attīstību, ja, piemēram, Lapmežciemā, šobrīd vēl pat ekspluatācijā līdz galam nenodotās attīrīšanas iekārtas nespēj pieņemt ne zivju pārstrādes cehu, ne pat mazo kūpinātavu un arī ne kafejnīcu notekūdeņus!? Kāds tur tūrisms, kāda uzņēmējdarbība?!…

Un tomēr. Cītīgi sekojot līdzi tam, kā strādā esošais novada domes sastāvs, un salīdzinot to ar iepriekš pieredzētajiem, teiksim tā, ”zvaigznīšu brīža” cienīgiem brīnumiem, šķiet, ka politikas kvalitātē mums tomēr sperts pamatīgs solis uz priekšu. Tas nu mūsu novadā ir pierādījies ar uzviju, ka cilvēciska un cieņpilna attieksme pret ikvienu novada iedzīvotāju, uzņēmēju, sadarbības partneri, jā, arī opozicionāru, tiešām spēj darīt brīnumus. Nu, piemēram, arī tādus, ko piedzīvojām nule kā aizvadītajos svētkos. Jā, manuprāt, tikai politiķu cieņa un uzticēšanās vietējiem entuziastiem, kultūras cilvēkiem, uzņēmējiem, ļāva visiem kopā paveikt neiespējamo – reāli pāris mēnešu laikā tomēr sarīkot svētkus, kas pārsteiguši pašus un arī jau pilsētas viesus… Tiešām domāju, kas šis nu būs arī labs grūdiens tālākai vietējo ļaužu sadarbībai un vēlmei darīt ko vairāk sava ciema, pagasta, visa novada attīstībai…