Vēl pirms svētkiem Zemkopības ministrija un koalīcijas vairākums sagādāja kādu negaidītu un, kā liecina jau iepriekš apzinātā sabiedrības vairākuma attieksme, pavisam negribētu ”dāvaniņu”. Pirms, tā teikt, doties vasaras atpūtā, kaut kādā nenoskāršamā veidā pašā pēdējā brīdī un vienā dienā valdības darba kārtībā izdevās iemudžināt grozījumus, kas Latvijas mežos ļaus pavisam legāli cirst jaunākus, mazāka izmēra kokus, nekā tas bijis līdz šim. Arguments? Nu, protams, Ukrainas karš un enerģētiskā krīze!

Spēcīgi un neapstrīdami, teiksiet? Un tiešām, grūši nopūstos un kaut kā gan jau ar laiku samierinātos, līdzīgi kā tas bija, piemēram, 2009. gadā, kad Latvijas mežu pastiprināti paātrinātā gāšanā tika saskatīts tas vienīgais reālais glābiņš jeb izeja no dziļās ekonomiskās krīzes. Ja vien… Krīze tiešām arī beidzās, bet vai mežizstrādes tempi? Nekā nebija! ”Pārciršana” ne tikai nebeidzās, bet aizvien no jauna mežcirtēju lobijs gan taisni pa durvīm, gan pa spraudziņām meta priekšlikumus cirst vēl, vēl un vēl – jā, arī jaunākus, tievākus un piekrastes aizsargjoslā augošus kokus. Tāpēc šobrīd aizsegšanās ar Ukrainas karu šķiet jo īpaši ciniska, zinot, ka tieši tādus pašus grozījumus taču ieinteresēti nozares personāži ir centušies veikt vismaz divreiz – visticamāk, pirms vēl maz Putinam pa īstam piedzima doma par sava vārda ierakstīšanu vēsturē ar asinīm – vistiešākajā nozīmē. Vienīgi iepriekš, kas jāatzīst, tie argumenti nebija ne uz pusi tik spēcīgi jeb, drīzāk jāsaka, emocionāli iedarbīgi. Proti, ja atmiņa neviļ, visa centrā bija CO² un tas, ka jaunaudzes taču šo nevēlamo atmosfēras gāzu miksli piesaistot daudz labāk, nekā kaut kādi tur pārauguši koki. Noteikti – nav melots un ar zinātniekiem strīdēties šajā jautājumā arī nemaz negrasos. Taču jau pati ideja par to, ka jaunāku koku ciršanu tiešām būtiski varētu ietekmēt, nez, globālo sasilšanu (pieņemu, ka tāds bija šī argumenta izmantošanas virsmērķis) – mēri tā vai šitā – kopā nu nekādi nestiķējas. Tad jau jēdzīgāk jeb efektīvāk būtu govis apgādāt ar dibenkorķiem! Bet te – karš un krīze! Tieši kā gan šī jaunāko koku ciršana ar to palīdzēs cīnīties, īstas skaidrības nav. Nabagiem, atvainojos par izteikumu, žagariņus kailcirtēs uz ziemu atļaus palasīties, vai? Tas, kā nesen Latvijas radio izteicās kāds no ierēdņiem, gan ar nemaz vēl tā īsti neesot zināms, kā būs, jo šķelda tak kļūstot dārgāka un pašiem mežā palikušos materiālu tā kā vajadzētu sastrādāt, pārdot. Nu tad ko – šķelda, un tātad apkure dažās pašvaldībās varētu kļūt lētāka? Nesaku, protams, hop, pirms vēl kas izdarīts, tomēr šaubu ēna par to, ka Latvijas mežos sastrādātā šķelda varētu tiešām palikt Latvijā, nevis aizceļot pie maksātspējīgākajiem skandināviem, ir visai pamatīga. Un galu galā – ja ne vairs mežu, tad krūmu Latvijā gan taču ir ar atliektiem galiem. Par ko tad vispirms nesākt ar tiem? Kā jau teicu… Cinisma smaciņa te ir pavisam neciešama…