Pagājušas jau divas nedēļas kopš 25. maija, ar kuru mēnešiem ilgi pirms tam tika biedēta sabiedrība, ka, lūk, personu datu jomā no šīs dienas sāksies jauna dzīve un ka viss būs tik stingri, ka stingrāk vairs nevar būt.

Tas, ka tiešām personas kodu, adrešu, tālruņu numuru jomā bijām iešķūrējuši visos grāvjos, ir tiesa. Bet – neba jau cilvēks pats tā labprātīgi dāvāja šos datus… Katrs, kas būs pabijis par Eiropas Savienības naudu organizētā seminārā pirms gadiem, atcerēsies, ka tur tika prasīts norādīt sīki un smalki visus personas datus, reizēm arī personas kodu, adresi, e-pastu, tālruņa numuru – lai pierādītu, kur nauda tērēta. No vienas puses – loģiski, no otras – vēl ilgi pēc tam personas dati klaiņoja internetā, un tie, kam redzīgāka acs vai vairāk pacietības, pat labi slēptu tālruņa numuru varēja uziet šādā reģistrācijas lapā. Tagad tam visam ir svītra pāri, un jācer, līdzīgu prasību vairs semināros nebūs.

Taču ar to vien datu plašā joma nebeidzas. Dati ir arī informācija, stāsti par cilvēkiem, publikācijas un fotogrāfijas, kas, šodien radītas, pēc gadiem pieciem, desmit jau būs vēsture. Jau tagad ne viens vien ir sarūgtināts, ka kopējā absolventu bildē skolā vai dalībnieku attēlā pasākumā nav atradis savu seju, lai gan ir bijis un fotografējies. Tieši tajā attēlā, kas aizceļojis tīklos vai nonācis avīzē, viņa nav. Tā arī kāds kungs teica – tagad esmu izkritis no vēstures. Un viņam taisnība – tagad kāri ķeram un meklējam fotogrāfijas ar desmitiem gadu senu vēsturi, un ne viens vien ir laimīgs, atrodot tajā savu vecvecmāmiņu vai vecvectēvu. Viņu attēls nereti ir vienīgā klātesošā liecība par pagātni, par radurakstiem, par ģimenes saitēm un saknēm. Bet kā būs tagad?

Šajās pāris nedēļās ne reizi vien vecāki ir aizrādījuši, ka nevēlas redzēt savu bērnu fotogrāfijas publiski izliktas un kur nu vēl avīzē! Nevēlas, un punkts. Vēsture? Iespējams, savu mazo lolojumu viņi tai brīdī vēl nesaista ar to cilvēku, kas no mazā bērna izaugs. Taču bērns, iespējams, pēc gadiem, tieši tāpat, kā mēs meklējam savas jaunības fotogrāfijas, meklēs savējo. Protams, ir ģimenes albumi, bet kur un kādi – inovāciju laikmets dara savu – flešos, diskos un datoros? Tā bildes pazūd bez pēdām līdz ar katru liktenīgu kļūmi vai datora bojājumu. Neatgriezeniski, ja citam nav kopiju. Lūk, par ko ir vērts aizdomāties. Kaut vai tāpēc, lai, izvairoties no datu kaudzes kukuržņiem, neiekristu izdzēstas pagātnes, izdzēstas savas, savas dzimtas un tautas vēstures bedrē.