Vecus kokus nepārstāda. Lai cik trekna zeme jaunajā vietā, apcirstās saknes tur grūti pieradināt. Vai tīri palagi, regulāra ēdināšana, profesionāla laipnība cilvēkam mūža nogalē pansionātā var aizstāt ierasto vidi, dzīvesveidu? Vai tā ir sabiedrības palīdzība vai veiksmīga atpirkšanās no tiem, kas paši sevi aizstāvēt vairs nespēj?

Jānis Poruks savai Kukažiņai, kas ik pa laikam staigājusi no Silmačiem līdz Tilta krogam no vienas meitas pie otras un ikvienam dāvājusi pa labam vārdam, ir veltījis veselu stāstu. Es savējo pieminēšu vismaz redakcijas slejā, tā aizdedzot vārdu svecīti kādas nezināmas dzīves piemiņai. Poruka Kukažiņai ar Maružiņu, kā vietējie sieviņu sauca pa tāmnieku modei, laikam gan tikai vārdu saskaņa, jo Maružiņam nebija ne meitu, ne citu tuvinieku (viņa bija no poļu viesstrādniekiem, kas 20. gs. 30. gados ieradās Latvijā). No Spāres līdz Veccepļiem nebija nevienas uzkalnītes, uz kuras Maružiņš kādreiz nebūtu sēdējis, jo slimība bija tā saliekusi sieviņas muguru, ka deguns gandrīz rakstīja zemi un ik pa brīdim vajadzēja piesēst un atpūsties. Laika rādītāju – pulksteņa un radio – Maružiņam nebija, bet noteiktā dienā un noteiktā stundā kaimiņiene gāja gar mūsu mājām uz autoveikalu, lai nopirktu baltmaizi, konfektes un cukuru. Šādu uzturu un dzīvesveidu, kas prasīt prasījās pēc lielākas kārtības, vietējie ar pārākuma apziņu nopēla. Kad tuvākie kaimiņi izdomāja, ka Maružiņam labāk būs valsts paspārnē, laika zoba sagrauztās mājeles durvis saimniece aizvēra aiz sevis pēdējo reizi. Pansionātā viņas dzīve izdzisa nedēļas laikā… Cilvēks bija gan aprūpēts, gan apgādāts, bet dzīvības eliksīrs bija palicis tur – Maružiņa «Brīvniekos». Viņas mūža izskaņa jau toreiz, pirms gadiem divdesmit lika aizdomāties, ka šķietama līdzjūtība un gādība reizēm ir cietsirdīga.

Kāpēc izraut cilvēku no ierastās vides, citu dzīvi iespīlēt savas it kā pareizās un racionālās dzīves kārtības rāmjos? Vecus kokus taču nepārstāda!