Līdz ar runām par Latvijas ekonomisko atveseļošanos un attīstību arvien vairāk politiķu un sabiedrībā pazīstamu uzņēmēju izsakās par darbaspēka problēmām. Daži spriež par to, kā atgriezt aizbraucējus, vēl kāds brīdina, ka imigrantu iebraukšana Latvijā ir nenovēršama, jo jau šajā brīdī uzņēmumiem esot problēmas atrast darbiniekus, pieminēta tiek arī darbinieku negodprātīgā attieksme pret darbu. Valsts ekonomiskā attīstība ir apdraudēta, ja netikšot ievests jauns darbaspēks.
Nav šaubu, ka Latvijā tiešām pastāv zināmas problēmas ar darba kultūru. Gan jau lielākā daļa uzņēmēju saskārusies ar darbinieku alkoholismu, negodprātīgu darba pildīšanu vai pat zagšanu u.c problēmām, kas traucē normālai uzņēmuma darbībai un attīstībai. Tomēr, vai katrai no šīm problēmām, kas negatīvi raksturo darbiniekus, mēs nevarētu likt pretī kādu, kas tāpat atspoguļo darba devēju niķus un stiķus? Piemēram, nodarbināšanu bez darba līguma, algu aizkavēšanu vai, vēl ļaunāk, nemaksāšanu vispār, par darbinieku nodarbināšana veselībai un dzīvībai bīstamos apstākļos, kā arī augstprātīgi vīzdegunīgu attieksmi pat nerunājot. Un diezin vai par profesionālu uzņēmumu vadību varam runāt gadījumos, ja inovāciju vai citu uzlabojumu, kaut vai elementāru darba apstākļu uzlabošanas, vietā uzņēmējs iegādājas, piemēram, jahtu vai auto par 60 000 latu. Vēl ļaunāk, ja jahta vai auto nopirkts tā vietā, lai savlaicīgi izmaksātu darbiniekiem algas…
Visticamāk, ka liela daļa darbinieku un darba devēju problēmu sakņojas vairāku paaudžu atmiņā (stāsti par ekspluatatoriem un visu vadošo strādnieku šķiru tāpat kā savulaik revolūcijas vadonis – mūžam dzīvi). Mums visiem vēl ir pārāk maza pieredze darbam un sadzīvei brīvā tirgus ekonomikas apstākļos – daļa darbinieku joprojām strādā tā, it kā no ieguldītā darba nemainītos ne viņu pašu, ne arī uzņēmuma labklājība, savukārt daļa uzņēmumu īpašnieku bieži vien personīgā komforta nodrošināšanai piešķir lielāku nozīmi nekā uzņēmuma ilgtermiņa attīstībai. Diemžēl, manuprāt, vienīgais, kas šo problēmu var risināt, ir laiks. Gan ar nosacījumu, ka to izmantosim, lai mācītos. Un ne tikai no savām un savas nesenās pagātnes kļūdām, bet arī no veiksmīgas pieredzes labos citvalstu un arī pašmāju uzņēmumos.