Tie, kas svētdienas-pirmdienas naktī ilgāk bija nomodā, uzreiz uzzināja par to, ka pirmdiena būs brīvdiena un ka tikai eksāmeni netiek atcelti. Citi to saprata, tikko modušies. Saprotams, katram cita situācija – kuru darba vietas spēja ātri reaģēt, tie jau rīta agrumā saņēma īsziņas, ka darbā brīvdiena, bet, kur darba process neatliekams, tur tāpat visi zināja – būs jāstrādā, jo tā ir katrās brīvdienās… Sarežģītākā situācijā bija tiem, kas jau rīta agrumā steidza uz ārstniecības iestādi, kur labi sen jau norunāta rinda, un tad nu, braucot steigā un palielā stresā, bija jāprāto – pieņemšana notiks vai ne?! Noteikti bija arī citas situācijas, kurās, piemēram, valsts iestāžu pēkšņās nestrādāšanas dēļ nekāda prieka par negaidīto brīvdienu nebija…

Bet tagad par to, vai vajadzēja. Tiklīdz Latvija iemeta uzvaras vārtus, skaļi teicu: ”Būs brīvdiena!” Lai arī neesmu nekāda lielā hokeja fane, bija tāda sajūta, ka jāļauj šim saspridzinājumam, kas fanos radies daudzu spēļu garumā, iztrakoties, izdauzīties un norimt. Protams, visi jau nav hokeja līdzjutēji, un vienai daļai ir pilnīgi vienaldzīgi, kāda kaluma medaļu latvieši atveda no Somijas un vai ir to spējuši paveikt katru gadu, vai ir izdarījuši pirmoreiz. Bet ja runājam par to, kas mūs visus vieno, tad sporta panākumi un jo īpaši tādā komandu sportā kā hokejs ir viens no tiem. Esam pieredzējuši arī tādus gadus, kad ar nolaistiem deguniem esam izslēguši televīziju, solot nekad vairs šo spēli neskatīties, jo – katrs bērns to varētu izdarīt labāk par mūsējiem! Un reizēm ir bijis tik skumji, ka, šķiet, prasītos brīva diena žēlabām. Bet šī reize ir citādāka visos parametros, tāpēc – lai ir svētki!… Un to, ka spējam sapulcēties, ja ir vajadzīgs, šis notikums apliecina. Turklāt ir jau skaidrs, ka vairāk par kādu vienu spēli un uzvaru mums visiem un jo īpaši bērniem, kas kopā ar vecākiem bija atnākuši vai atbraukuši sagaidīt savus hokejistus, uz mūžu atmiņā paliks tā nācijai tik svarīgā vienotības sajūta, prieks par savējiem un viņu panākumiem, bez kura dzīvot reizēm nemaz nav viegli…

Vai vajadzēja tik sasteigti? Vai šī bija īstā diena? Bet kad būtu?! Rūpīgi noorganizēta – pēc dienas, nedēļas vai mēneša?! Dzelzs jākaļ, kamēr karsta, tāda būtu īsā atbilde. Jau rīt mēs būsim atslābuši no visiem priekiem un turpināsim darīt to, kas ierasts, protams, ja jau to nedarījām jau pirmdien…

Vienam iebildumam, kas izskanējis sociālajos tīklos, gan var piekrist – ka ir daudz jautājumu, ko Saeima skata mēnešiem; ir bijis, ka vairākas Saeimas par kaut ko diskutē gadiem, bet lēmuma arvien nav. Lūk, par šīm situācijām Saeimas deputātiem tagad ir jāpadomā – ja tu vari teikt ”viens”, tev jāspēj teikt arī ”divi”… Un arī tad, kad pie durvīm neklauvē kārtējās Prezidenta vēlēšanas…