Jebkurš daudzmaz vērīgs cilvēks, braucot pa Latvijas ceļiem, apgalvos, ka meži mūsu valstī tiek nesaudzīgi izcirsti. Esam publicējuši neskaitāmas intervijas ar mežsaimniecības speciālistiem, tiem, kas pašlaik mežus apsaimnieko.

Esam vērsušies pie meža zinātniekiem un dabas resursu sargātājiem. Valsts un privāto mežu izstrādātāju un apsaimniekotāju vidū dominē apgalvojums, ka cirsmas ir līdzsvarā ar ikgadējo mežu pieaugumu, ka izcirstās platības tiek atjaunotas, ka mūsu bažas ir pilnīgi un absolūti nepamatotas. Un, viņos klausoties, dažkārt pārņem sajūta, ka nevari vairs ticēt ne savām acīm, ne pats sev. Lai pārliecinātu par savu taisnību, ciršanas aizstāvji nereti atsaucas uz pētījumiem. Taču jāatzīst, ka, māca un arī turpina mākt bažas, vai tikai tas, kas finansē pētījumus, nepasūta arī šo pētījumu rezultātus!…
Kaut cik atšķirīgi ir neatkarīgo biologu, Dabas Fonda speciālistu, pieredzējušo, pensionēto mežkopju viedokļi, kas paliek pie savas pārliecības, ka mežus tomēr cērtam par daudz. Nav jau noslēpums, ka tieši meži ir viens no salmiņiem, kas šobrīd glābj valsti no krīzes.
Taču par to, ka mūsu bažas ir tuvāk patiesībai nekā mūsu valsts amatpersonu apgalvojumi, nu liecina arī Londonā bāzētā Kataras televīzijas «Al Jazeera» pētījums par mežu izciršanu, kas situāciju Latvijā raksturo kā dramatisku. Par to liecina arī Starptautiskās Mežu Uzraudzības padomes (FSC) lēmums, kas par nekvalitatīvu darbu cirsmās savulaik uz divām dienām a/s «Latvijas valsts meži» atņēma FSC sertifikātu, kas garantē, ka koku resursi tiek atjaunoti. Uztraukumu par mežu izciršanu pauž arī ornitologs Māris Strazds, LU Bioloģijas profesors Guntis Brūvelis, kurš uzskata, ka izcirsts tiek maksimums un ciršanas apjomi turpmāk noteikti samazināmi. Par iespējamām fikcijām meža izmantošanas un apsaimniekošanas noteikumos liek domāt arī tas, ka tika mainīta agrākā kārtība un teritoriju uzreiz pēc apstādīšanas tiek klasificēta kā atjaunots mežs.
Vasarā sēņojot un ogojot nepamet sajūta, – ja šādi turpināsies, visapkārt būs krūmi vien, sēnes un mellenes varēsim lasīt vien Ķemeru nacionālajā parkā. Būs jāpārdzīvo arī kauns, ja saņemsim Eiropas Savienības pamatotu pērienu aizradījuma un vai pat soda naudas veidā. Vēl bēdīgāk būs, ja, šādi saimniekojot, pēc dažiem gadiem kokrūpnieki varēs sevi dēvēt par izmirušas nozares pārstāvjiem. Nemaz jau nerunājot par to, ka līdz ar nozāģētajiem kokiem būsim zaudējuši arī vēl citas dabas vērtības…