Parīt Latvijas valsts neatkarības proklamēšanas 93. gadadiena. It visur pasaulē neatkarības pasludināšanas diena ir svarīgākie un svinētākie valsts svētki. Tajos iedzīvotāji demonstrē patriotismu – izkar karogus, izjūt lepnumu par savu valsti, vienoti apmeklē pasākumus utt. Vai neizklausās jauki? Diemžēl aptaujas rāda, ka lielais vairums Latvijas iedzīvotāju 18. novembra svētkus nesvin…
Grūti spriest, kāpēc šobrīd izveidojusies tāda situācija. Vieglākais ceļš būtu visā vainot politiķus. Smagā ekonomiskā situācija (nu jau par ikdienu sabiedriskajā telpā kļuvuši termini "recesija", "budžeta griešana" utt.) un pats briesmīgākais – tieši šobrīd Latvijas sabiedrībā notiek lielāka šķelšanās starp krievvalodīgo un latviešu kopienām. Vai tas būtu SC plāns B? Tā teikt, atriebība par netikšanu valdībā? Bet varbūt vainojami tieši Nacionālās apvienības politiķi, kuri pirmie uzsāka parakstu vākšanu par latviešu kā vienīgās valodas lietošanu mācību iestādēs un tādā veidā izraisīja dabisku pretdarbību? Varbūt līdz šim šķietamais divkopienu savstarpējais miers bija tikai ilūzija?… Un tas viss svētku laikā… Jā, tā vien gribētos vainot politiķus, ka līdz ar daudz ko citu atņēmuši mums svētkus.
Tomēr, ja esam godīgi, liela atbildības daļa par visu jāuzņemas mums pašiem. Arī svētku ziņā. Teiksim, ja mūsu bērnam ir dzimšanas diena, vai nesvinēsiet to tikai tāpēc, ka kāds būs nolēmis paaugstināt kādu nodokli vai ieviest divvalodību? Varbūt, tik bieži vainojot savās likstās citus, gaidot kādu īpašo svētku sajūtu no citiem, īsti, no sirds vairs nemaz nemākam pat svinēt svētkus? Pat savas valsts svētkus ne?! Bet valsts – tie taču esam mēs paši, arī valsts svētki un politiķi ir mūsu…
Priecīgus svētkus!