Tā pavisam subjektīvi, es noteikti šobrīd jūtos labāk nekā 2009., 2010. gadā, kad teju katrs otrais mana vecuma līdzcilvēks pēkšņi zaudēja darbu un līdz ar to arī kredītā ņemtos īpašumus. Viss ātrā tempā gāja uz leju, izņemot cenas, un tā īsti nebija pārliecības, ka krīzes vilnis galu galā neparaus jūriņā arī pašu, iespējams, piespiežot kopā ar citiem bēdu brāļiem un māsām meklēt Laimes zemi ārpus Latvijas robežām.

Šobrīd, lai vai kā, situācija  šķiet, esam stabilāka un gribētos ticēt, ka ne velti taču tik daudzi pašmāju un aizrobežu ekonomikas eksperti sit mums uz pleciņa un priecājas, cik Latvijas iedzīvotāji izturīgi, cik pacietīgi un disciplinēti, kad runa par finansiālu apgraizīšanu…

Nu līdz ar pozitīvām vēsmām, loģiski, ka pie valdības durvīm veidojas drūzmēšanās un visi – sākot ar pensionāriem un beidzot ar auto pārvadātājiem – pieprasa ”fiskālās disciplīnas” grožus palaist vaļīgāk un ātrāk, nekā viss bijis saplānots. Uz kā rēķina? Šobrīd tiek lēst, ka palikt zaudētāju lomā atkal varētu nākties mazākumā esošajiem nodokļu maksātājiem. Proti, vajadzēšot pagaidīt, līdz, kā solīts, tiks samazinātas ieņēmuma nodokļa likmes…

Varētu jau arī paciesties, jo objektīvi vērtējot, nav jau tā, ka visiem krīze beigusies. Vēl arvien daudzās jomās Latvija ir Eiropas pakaļgalā. Nu, piemēram, ANO papētījis, ka tikai Rumānijā bērniem ir vēl grūtāka dzīve veselības, drošības un citās sfērās, nekā Latvijā. Savukārt Pasaules bankas pētnieki, pretēji pēdējā laikā Latvijā propagandētajam viedoklim, secinājuši, ka sociālos pabalstus mūsu valstī saņem cilvēki, kuriem tas tiešām ir izdzīvošanas, nevis iedzīvošanas jautājums. Pat redakcijā esam saņēmuši zvanus ar lūgumu noskaidrot, kad atkal būs pieejamas pārtikas pakas…

Un uz šī pavisam ne rožainā fona ieguldīt valsts līdzekļus «Liepājas metalurgā», vienlaikus ļaujot pēc jau ne reizi vien pieredzētas shēmas («Parex», «Krājbanka», «airBaltic») uzņēmumu īpašniekiem izzagt tukšu, šķiet, ne tikai nesaprātīga, bet pat noziedzīga!