Tā gadījies, ka arī pirms gada Lāčplēša dienā iekrita mana kārta rakstīt redakcijas sleju. Cik atceros – noteikti nebija sniega un arī gaisā virmojas mazliet savādāks noskaņojums. Karš Ukrainā nevienam vien lika pārdomāt, kā pats rīkotos līdzīgā situācijā, un izsvērt, vai būtu gatavs uz “ežiņas galvu likt”, sargājot savu Tēvuzemi, savu Latviju. Šobrīd gan atkal citas vēsmas. Formālā pamiera aizsegā ērti aizmirsies, ka Ukrainā nebūt nekas nav beidzies, un uz pasaulē uzvarošā populisma viļņa, pat mūsu pašu varas vīri, šķiet, meklēties meklē, kā sabiedrībai pieņemamākā veidā restartēt attiecības ar Krieviju. Bet sabiedrība, it īpaši tā daļa, kas, kaut kāda mazohisma vadīta, labprāt dzīvojas pa svešām informatīvajām telpām (piemēram, tādām, kur neko nenoziedzies krievu juristiņš propagandas nolūkos vienā dienā var kļūt par “latvieti-snaiperi-teroristu”), arī nemaz tam ārkārtīgi nepretojas.

Nav gan vērts lieki kaisīt pelnus, jo neba mēs tādi unikāli. Arī balsojums par «brexit» Lielbritānijā vai nule kā pārsteidzošie Trampa panākumi Amerikā, liecina, ka ir pietiekami daudz cilvēku, kas noguruši no tā sauktās globalizācijas sekām, “svešām problēmām” un vislabprātāk šobrīd “paietu maliņā” – aiz savas sētas, sava žoga. Tā tas ir arī, piemēram, Slovākijā un Ungārijā – par spīti oficiālajai Eiropas nostājai tur valdības pavisam atklāti jau sen kā koķetē ar Putina režīmu. Protams, viņi to it kā var atļauties, jo neba viņu teritoriālajos ūdeņos vai gaisa telpā regulāri notiek Krievijas varas demonstrācija. Tādēļ vēl jo interesantāk, kādā “ekonomiski pamatotā” mērcītē mūsu valdība mēģinās (ja tiešām mēģinās) atkal draudzēties ar lielo kaimiņu, kas no savas puses ne oficiāli, ne arī pusoficiāli līdz šim nav izrādījis tādus pašus centienus. Drīzāk pretēji – regulāri publiski apraud Padomijas sabrukumu, kas Latvijas atjaunotās neatkarības pamatā.

Bet, atgriežoties pie mūsu pirmās brīvvalsts un arī globalizācijas, – nez, ja 1918. gada 11. novembrī Lielbritānija nebūtu oficiāli atzinusi Latvijas tiesības uz neatkarību – tātad nebūtu pievērsusies “svešām problēmām”, vai maz būtu, par ko mūsu pašu lāčplēšiem cīnīties? Kas būtu, ja briti toreiz kādu savu preču noieta labā būtu gribējuši paslaucīt mūsu ”problēmu” zem sava paklājiņa (tāpat kā tagad mēs Ukrainu reņģu, sejas krēmu vai siera noieta dēļ)?

Jāatceras, lai kā arī negribētos un lai kādas savrupnieku tendences pasaulē nevaldītu, mūsdienu situācijā (īpaši pēc brexita un Trampa uzvaras) nekas vairs nav labi zināms un drošs… Bet var jau būt (un ceru), ka nepareizi tulkoju tās vēsmas, kas šobrīd gaisā virmo…