Ziņa par «Narvesen» kioska slēgšanu šonedēļ nāca kā zibens no skaidrām debesīm. Vispirms jau liela nožēla kā par katru vietu, kurā pārdod mūsu laikrakstu un kas tiek aizvērta. Bet arī par to, ka nu iztrūks kāda saruna, ieteikums, padoms… Franšīzes pārdevējam jau neinteresē, ka šī ir arī maza kopienas satikšanās vieta, jo tas viss jau saimnieka kabatā naudu nenes, taču – ja katra saruna vainagojas ar pirkumu, tad tas, protams, ir arī finansiāls ieguvums, taču laikam jau ar to būs bijis par maz… Tāpēc uzreiz ienāca prātā doma – redz, kā tie uzņēmumi, kas nonāk lielo kompāniju pārziņā, ļoti bieži ārpus Rīgas izbeidz darbu… Protams, presi, dzērienus un bulciņas var iegādāties jebkurā pašapkalpošanas veikalā, bet – tajos nav paredzētas sarunas, domu apmaiņa… Tur tu esi bezpersonisks pircējs, kura vienīgā saikne ar lielveikalu ir klienta karte…
Šī situācija lika paraudzīties arī uz citiem gadījumiem, kad monopolists diktē noteikumus. Piemēram, pavisam nesen publisko telpu pāršalca ziņa, ka «ZZ Dats» izstrādātās elektroniskās sistēmas, kuras izmanto daudzas pašvaldības, nu kļuvušas tik dārgas, tāpēc ne visi tās varēs atļauties. Tukuma novadā vien tas prasīs papildus ap 200 000 eiro pašvaldības budžetā. Un citu variantu nav, ja visa dome ir šī uzņēmēja rokās – pat domes sēdes notiek tā izstrādātajā platformā. Tiesa gan, reiz izrēķinājām, ka elektroniskā balsošana un ķibeles ar to reizēm paņem par stundu ilgāku laiku nekā balsošana ar roku… Pats trakākais šajā situācijā ir tas, ka visas sistēmas, kas pašvaldībās ir ieviestas, reāli tām nepieder, un šī mega maksa ir tikai par to uzturēšanu – lūk, kas iznāk, ja visu nosaka monopolists!
Protams, arvien vēl labā atmiņā laiks, kad, pašvaldībām apvienojoties, bija diskusijas, kuru programmu izvēlēties. Piemēram, Kandavas novads ļoti aizstāvēja savu programmu, kas, kā var lasīt agrāko gadu publikācijās, bijusi ļoti laba un arī savietojama ar citām. Programmas, protams, bija arī citām iestādēm, taču Tukuma novads pastāvēja uz vienoto grāmatvedību, un līdz ar to jautājums bija izlemts… Patiesībā arī Latvijas pašvaldību savienība (LPS) tolaik visādi iestājās, lai pašvaldības izvēlētos tieši šo uzņēmumu, taču tagad aicina valsti iesaistīties viena komersanta monopolstāvokļa novēršanā valsts iedzīvotāju datu apstrādē un uzturēšanā… Turklāt jau tagad tiek runāts arī par citām sistēmām, kurās pašvaldībām būs jāiesaistās, tā ka… – zeme ir apaļa?…
Bet vai šis ir pirmais grābeklis, uz kā uzkāpjam? Nebūt ne. Lai atceramies skandālu ar SIA «SOAAR» izstrādāto vēlēšanu platformu, kas, kā beigās izrādījās, neraugoties uz miljoniem vērtiem valsts ieguldījumiem, nemaz valstij nepieder. Tikai pēc Valsts kontroles atzinuma 2019. gadā tika pieņemts lēmums valstij izstrādāt savu platformu. Kā ar to veicās, protams, zinām, atceroties pēdējās pašvaldību vēlēšanas, tomēr cerība ir. Cerība, ka turpmāk klāsies labāk…
Vai vajadzīgs vēl kāds piemērs?! Tālajā 2009. gadā par galveno pārvadātāju Tukuma novadā tika izvēlēts SIA «Tukuma auto», un daudzi mazie pārvadātāji toreiz darbu izbeidza. Protams, te var diskutēt, vai mazajiem būtu gana daudz spēka nodrošināt pārvadājumus no viena tagadējā Tukuma novada gala līdz otram, bet – arī lielais pārvadātājs vairs nebrauc tur, kur apņēmās pārvadāt pasažierus 2009. gadā un arī vēlāk…
Ko ar to gribu teikt?! Ka lielais, kam esam iedevuši rokā grožus, jā, jā, kā pajūgā, dažkārt neredz to, kas notiek apkārt. Iespējams, viņu maz interesē, ka kāds nevar kaut ko samaksāt vai kādam kāds pakalpojums nav pieejams, – viņam svarīga peļņa. Ja kāds kiosks nenopelna tik, cik plānots, ja kādā pieturā nav vajadzīgais cilvēku skaits, no tā var atteikties – durvis ciet, un vedam to būdu prom… Kā teica kāda kundze, kuru sastapām pie «Narvessen» kioska: ”Ko tur lai dara? – kapitālisms”… Tomēr ir klusa cerība, ka ir arī citādāk strādājoši uzņēmumi, kam, protams, ir vajadzīga naudu, bet kas kaut nedaudz, bet redz tai arī pāri un tālāk…
Nav vēl komentāru.