Tā kā oktobris šogad bija iegadījies viens no desmitgades siltākajiem, nebūt neizbrīnīja arī tas, ka ievilkusies mūsu mikrorajona viena no centrālajām izklaidēm – pīļu barošana dīķī netālu no mazdārziņiem. Pieņemu, ka labos laika apstākļos tuvējā veikaliņā baltmaizes noiets pat trīskāršojas, jo kā veci, tā jauni, bērni un pieaugušie – visi kā viens ar kulītēm rokās dodas dīķīša virzienā, kur, skaļi pēkšķinādams, tos sagaida kuplais pīļu bars. Dažam labam regulārajam barotājam pat izveidojušās savas preferences – barot tikai mazos pīlēnus, pieaugušos putnus mēģinot atbaidīt, draudīgi vicinot koku, vai tikai tā sauktās ūdensvistiņas, kas šosezon, ja atmiņa neviļ, uz Jauntukumu tā arī neatlidoja… Tikpat iespējams, ka atlidoja jau gan, tik vietu, kur pārligzdot, vairs neatrada (jo pīles jau priekšā!). Tāpat šovasar piedzīvots brīdis, kad virs un zem ūdens, ņemot vērā, kā nokrišņu iztrūkums un mazdārziņu īpašnieku darbīgums līmeni dīķī noplicinājis, izveidojies neapetītlīgs pašķīdušas baltmaizes slānis, caur kuru plezno tās pašas pīles, ēdmaņai vairs nepievēršot uzmanību.

Ko oktobris devis, to novembris jau visu paņēmis, un atgriezušies tādi laika apstākļi, par kuriem kārtīgam latvietim, man jau šķiet, itin labi patīk pačīkstēt. Līdz ar to cilvēku ar kulītēm rokā dīķmalā kļuvis pavisam maz un, kad lietus plikšķina, – nav nemaz. Toties pīļu bariņš, kas vasaras laikā sakuplojis un, šķiet, paaudzies, līdz ar šī gada medības sezonas atklāšanu, gan nekur nav pazudis. Pēkšķina tikpat uzstājīgi vai pat vēl vairāk un katram pa gabalu ieraudzītam divkājainim dodas droši pretī. Drīz vien pat varbūt pašas līdz veikalam aizstaigās, lai izpētītu, kas tad ar to baltmaizes plūsmu noticis. Un tā tas būs līdz pat pirmajam nopietnajam salam, kad dīķis ar ledu apvilksies un pīles būs spiestas meklēt kādus nebūt atklātus ūdeņus, kas gan, visticamāk, cilvēkiem nebūs vairs tik ērti pieejami, kā šis nelielais mikrorajona dīķis.

Ko es ar to visu gribēju pateikt? Neba nu tagad viszinīgi moralizēt par to, cik kaitīga putniem (starp citu, tāpat kā cilvēkiem!) ir baltmaize, jo īpaši tādos apjomos. Ar pīlēm, kā stāsta putnu zinātāji, arī neesot tik traki un tās, atšķirībā no, piemēram, gulbjiem, spēj arī atkal pārslēgties uz citu ēdmaņu, kad maizes plūdi pēkšņi apstājušies. Taču gribētu aicināt aizdomāties gan. Ja itin labi un vairākums spēj saprast, ka par mājdzīvniekiem, kurus esam pieradinājuši, esam  atbildīgi visu laiku, tad kāpēc ne par pie ikdienas piebarošanas pieradinātiem putniem? Vai tā ir tikai izklaide un arī – tikai labos laikapstākļos?